Vienotības situācija nav tikai lamājama, tā ir arī nopietni apjēdzama. Jo Vienotība (arī kā Jaunā laika turpinājums, Vienotība = JL+PS+SCP), tās iespējamais politiskais bankrots vedina atkal padomāt par to, kāpēc spēcīgas politiskās partijas Latvijā ir tik īslaicīgas. Dalība trijās vai četrās Saeimās un pēc tam likvidācija vai politiskas vājinieces loma, manā uztverē, neliecina par ilgu un spēkpilnu politisko mūžu. Lai arī, manuprāt, (te nebūs runas par to, kā mani uzskati saskan ar tās vai citas partijas uzskatiem), gan atjaunotā LSDSP, gan Latvijas ceļš, gan Tautas partija, gan Jaunais laiks sākotnēji bija spēcīgas partijas ar labu potenciālu. Arī Vienotībai tās sākotnē bija itin labs potenciāls. Tad kāpēc visas šīs partijas galu galā piemeklē vai grasās piemeklēt, pēc manām domām, savstarpēji salīdzināmi scenāriji?
Ar šīm partijām nesaistīts cilvēks bez dziļākas ne tikai pašu partiju, bet arī to apkārtnes un ārējo ietekmju izpētes, šo atbildi nevar sniegt. Tāpēc es te tik vien kā pieņēmumu līmenī nosaukšu ne tuvu ne visus iemeslus, kuri, manuprāt, šā vai tā ietekmēja visu nosaukto partiju norietu.
Protams, var teikt, ka mūsu patstāvīgā politiskā pieredze ir par mazu, lai mēs spētu gan partijās, gan koalīcijā pastāvīgi uzturēt to, ko sauc par «konsensa sistēmu» un kas spiestu partijas allaž turēt galveno pāri savu iekšējo attiecību sīkumainībai. Četras no minētajām piecām partijām, manuprāt, piebeidza vai piebeigs šie sīkumainie iekšējie kašķi. Uzskatāms piemērs te man šķiet arī LSDSP, kuru Juris Bojārs – atšķirībā no partijas līderiem pirms un pēc viņa – spēja mobilizēt galvenajam, un tā dabūja 7. Saeimā 14 deputātu vietas. Līderis nav tikai formalitāte.
Varas partijas kļūst vienādākas un vienādākas. Vienotību un Saskaņu atšķir tikai tas, kas divus cilvēkus ar dažādu ādas krāsu. Priekšvēlēšanu «īsās» programmas tām visām ir sociāldemokrātiskas, precīzāk, kreisi populistiskas. Valsts ikdienas praksē tām nav savas politiskās un ideoloģiskās sejas. Tas nozīmē, ka noteiktām sociālām grupām (izņemot nacionālās) nav «savas» partijas. Līdz ar to nav arī stabilas, ilgās attiecībās koptas uzticības. Partijām nav sociālās bāzes. Vēlētāju pamatmasa tiek «uzpirkta» ar atrakcijām kampaņas laikā, tā «pieņem lēmumu» kampaņas iespaidā, bet šādi veidotas attiecības var būt tikai īslaicīgas.
Vēlēšanu starplaikā ļaužu attiecībās ar varas partijām darbojas tikai saikne «no augšas uz leju». No lejas uz augšu sakari ir vāji vai izslēgti. Labākā liecība tam: Saeima «atļauj» izpildvarai, birokrātijai, ierēdņiem rakstīt likumus pašiem sev. Nevis sabiedrībai. Latvijā spēcīgākā ir ierēdņu partija. Būtībā tā (iespējams, arī ne pilnīgi patstāvīgi) un nevis Saeima nosaka valsts politiku.
Tikušas Saeimā, partijas uzskata, ka var nodarboties tikai ar varas atražošanu un neko citu. Bet šodien pieeja «pēc mums – kaut ūdens plūdi» der tikai īsam laikam. Ja tā nebūtu, tad varas partijas būtu apzināti rūpējušās vismaz pašas par savu aizmuguri. Proti – par varas elites politisku socializāciju. Prastāk – visu līmeņu kadru rezervēm.
Var arī teikt, ka viņus samaitā vara kā tāda, iespēja nesodīti izvazāt valsti. Taču es redzēju un redzu šajās partijās arī daudzus gudrus, politiski apdāvinātus cilvēkus. Es nekādi nevaru apgalvot, ka viņi virzīja savas organizācijas uz politisku pašnāvību. Un pat viņu savtīgais ieguvums varēja būt lielāks, ja viņi būtu pacentušies neizlaist partiju un kvalitatīvi domāt par to, kā nezaudēt varu.
Tāpēc – visbeidzot. Iespējams, līdz ar nacionālisma tendenču pastiprināšanos visā Eiropā vēl spēcīgāka var kļūt Nacionālā apvienība. Ja vien sapratīs, ka nepietiks būt opozīcijā esošās Saskaņas spoguļattēlam pozīcijā. Bet, ja, nostiprinoties NA, tajā sāksies līdzīgi procesi kā iepriekšminētajās partijās, tad, ņemot vērā iepriekšējos līdzīgos partiju norieta scenārijus, būs jāsāk domāt, ka varas partiju atbildībai vai partiju līderu līmenim te sekundāra nozīme. Notiek tik vien kā kārtējā apzinātā manipulācija, lai nepieļautu Latvijā spēcīgas, stabilas, patstāvīgas nacionālās varas nostiprināšanos. Svārstīga, ļodzīga, savstarpējās intrigās izvārgusi, tautsaimniecisko pamatu aizstājusi ar populismu, tā būs daudz paklausīgāka. Tādas domas rodas, klausoties arī «visas» Eiropas Fui! sakarā ar Lielbritānijas, Ungārijas, Polijas, Čehijas… nacionālo varu «izlēcieniem». Bet – vājas partijas vājina valsti.