Bomži ož kā sabiedrība

© F64

Ja vien es būtu bijis politiķis, tad gadsimtu mijā man bija iespēja sastādīt no bezpajumtniekiem ne sliktāku valdību par to, kāda tagad sanāks Mārim Kučinskim no politiķiem.

Es to saku atbildīgi un nopietni. Jo man laimējās vairākas reizes satikties ar cilvēkiem, kuri izskatījās kā jau bomži un oda kā bomži, bet ar galvu viņiem viss bija kārtībā. Saeimu mēs nespējām «nokomplektēt», bet profesionālu (!) valdību sastādījām pat ar zināmu rezervi. Visiem nominantiem bija nozarei atbilstoša augstākā izglītība un, kur tas īpaši vajadzīgs, arī vairākas valodas. Protams, var teikt, ka man gadījās pāris «filozofi», cilvēki, kuri, neraugoties uz violeto paskatu, nejutās pagrimuši, kuri pārzināja savu vidi un spēja to raksturot. Ja es būtu bijis vīzdegunis un uzrunāts novērsies, ja nebūtu šiem vai viņiem līdzīgiem cilvēkiem šad tad minimāli izlīdzējis, tad man diez vai būtu vaļa par šo slāni izteikties. Lai vai kā – kopš tā laika saistībā ar bezpajumtniekiem es atturos no aptverošiem raksturojumiem. Un – lai arī tagad esmu ciešākas saites ar šiem cilvēkiem zaudējis (teica, ka viens no maniem čomiem esot pēkšņi miris, bet otru pieņēmusi meita kaut kur Latvijā), man griež ausīs ziņa, ka Centrālajā stacijā ziemas laikā bezpajumtnieki ir traucēklis un daži turklāt vēl atļaujas nejēdzīgi smirdēt. Es gribētu atgādināt, ka šajā smakā ietilpst arī daļa sociālo dienestu, arī sabiedrības, arī manas smirdoņas.

Arī toreiz Rīgā varēja reizi dienā dabūt zupu, un arī toreiz patversmes neizmantoja visi. Bet, ja 2009., krīzes gadā bezpajumtnieku skaits Rīgas patversmēs esot audzis par 21%, tad jājautā, kāpēc tagad, kad krīze esot beigusies, samazinājums ir minimāls, pāris procentu ietvaros? Tas nozīmē, ka sakārtota, pieņemsim, ir tikai rezultāta, seku apčubināšana. Ja netiek nodrošināts elementārs atbalsts uz ielas nonākušajiem, tad rehabilitācija un socializācija saistībā ar šo sociālo slāni acīmredzot ir tikai gudri vārdi. Vairāki pētījumi tikai pērn vien ir uzsvēruši sociālo nestabilitāti kā vienu no mūsu sabiedrības raksturlielumiem. Tas nozīmē, ka robeža starp mūsu, kas mēdzam bezpajumtniekus izsmiet, saukt par sabiedrības pabirām, sociālo statusu un bezpajumtnieku statusu ir ļoti plāna. Bet, ja ticēt publiski nosaukto galveno bezpajumtniecības cēloņu (mājokļu trūkums, saskarsme, bezdarbs, atkarības, sociālo prasmju trūkums…) dinamikai gadu gaitā, tad svārstības ir notikušas tikai pieļaujamās kļūdas ietvaros. Tas nozīmē, ka arī sociālais klimats, sociālā politika, sevišķi attieksmē pret trūcīgāko sabiedrības daļu, nav diez ko uzlabojusies. Droši vien represiju (izgaiņāšanas…) un aizliegumu (uzturēties, ubagot noteiktās vietās…) PSRS likuma par klaiņošanu un liekēdību garā bijis salīdzinoši vairāk nekā šim slānim adresētas cēloņu profilakses.

Ko es ar to gribu sacīt? Pirmkārt, to, ka sociālā ainava, tajā pastāvošie riski nav tikai indivīdu radīti. Lielā mērā tie ir politikas noteikti. Pat tajos stāstos, kurus esmu dabūjis, tā teikt, no pirmavota, vairāk nekā pusē pagrimuma cēlonis izriet no varas attieksmes, vienaldzības vai pat noziedzības. Tāpēc vārdi «paši vainīgi» arī mūsu situācijā nevar būt aptverošs šī slāņa raksturojums. Otrkārt, Krievijas pilsētas Čitas mērs pirms kāda laika izteicās, ka labprāt izsniegtu licences bomžu atšaušanai. Gandrīz vai katrā Eiropas valstī bijuši šādi vai tādi mēģinājumi «izslēgt» šos cilvēkus no sabiedrības, «noslēpt» no tās, atdalīt «mušas no kotletēm»… Tas nozīmē, ka esam liekuļi. No vienas puses – mēs ilgstoši pieļaujam, pieņemam bezmaz kā normālu to, ka valstī ir pazemotie, nepaēdušie, ka bērni mirst no tā, ka gan vecākiem, gan valstij neatrodas nauda viņu ārstēšanai, ka ir bezpajumtnieki… No otras – mums tik ļoti nepatīk skatīties sejā un ikdienā saskarties ar tiem (bezpajumtniekiem, arī alkoholiķiem, narkomāniem…), tik ļoti netīk uzskatīt šos ļaudis par sabiedrības daļu, ka bezmaz esam gatavi uzdot jautājumu – vai mums vajadzīgi šie cilvēki (iesākumam – stacijā)? Bet, ja mēs viņus uztveram kā sabiedrības «piesārņojumu», tad pirmais jautājums, kas šādā garā būtu uzdodams, ir – kam vajadzīga sabiedrība, kura atļaujas sevi piesārņot tiktāl, ka ir gatava vispārējam pagrimumam?

Un vispār… Tagad mājas esot tur, kur tavs mobilā lādētājs. Ja tev lādētājs līdzi, esi bomzis. Ļoti vienkārši.



Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais