Ja Saeima nespēj savākties, tā jāatlaiž
Man nav tuva politiskā estrāde, taču šoreiz es piekrītu tiem, kuri Saeimā izteikušies par tās atlaišanu. Ja Saeima nespēj savākties, tā jāatlaiž, lai kā (vismaz man) negribas vēlreiz piedzīvot varas kārumnieku vēlēšanos tik vien kā sasēsties savādāk, nevis mainīt politiku uz labu pēc būtības, kas reiz jau tika pieredzēta. Es neredzu resursus, kas apliecinātu, ka šoreiz, atlaižot Saeimu, vietā nāks kaut kas labāks un valstij organizētāks. Taču ilgstoša varas mazspējas publiska izrādīšana nav paciešama. Ja Saeima nespēs dzemdēt valdību no Māra Kučinska, Kārļa Šadurska vai varbūt vēl kāda valdības taisītāja galvām, tai jāiet.
Ne tāpēc, ka tā būtu nonākusi strupceļā kaut kādu esošajā sastāvā neatrisināmu politisku pretrunu dēļ. Tai jāiet elementāra bezgoda dēļ. Jo tā ir atļāvusies savas patmīlas, savu partijisko sīkumaino kašķu dēļ kļūt smieklīga. Tā ir aizmirsusi, ka šajā Saeimā nevienam nav absolūtā vairākuma. Tātad – jau tūlīt pēc vēlēšanām bija skaidrs, ka vajadzēs vienoties. Bet, izrādās, ka potenciālā vairākuma partijas ne tik vien kā nespēj savilkt pirkstus dūrē, tās nespēj noturēt taisni kaut vienu no pirkstiem. Tas ir nožēlojami.
Labi, ka ir Valsts prezidents, kurš uzstājās konferansjē lomā. Aizpildīja pauzi un iepriecināja publiku, kamēr dziedātājas aizkulisēs sakārto nobrukušās zeķes. Proti – darīja Saeimas partiju darbu, meklēdams tām kandidātus, nevis pieprasīja no tām vienošanos par reāla vairākuma kandidātu (kandidātiem). Manuprāt, prezidentam nav jānodarbojas ar šāda veida «meklēšanos», turklāt viņam nebūtu jāsaņem kurvītis te no viena, te no otra uzrunātā. Acīmredzot to viedoklis, kuri tikuši no prezidenta puses izlikti publiskai apskatīšanai un kuri viņam atteikuši, nav ticis kā pienākas noskaidrots iepriekš. Acīmredzot nav ticis laikus noskaidrots, vai maz uzrunātie (pat ja viņi ir ministri patlaban) valsts politiskajā un izpildvaras elitē redz pietiekamus resursus, lai spētu veikt to, ko uzskata par valdības pienākumu. Es domāju, ka pāris uzrunātie atteicās tieši šā iemesla dēļ. Tāpēc, ka pārāk labi pazīst «savējos» kā kopumu. Varbūt pat labi, ka Saeimas partijas šobrīd klaji izrāda, cik maz tajās valstiskā satura. Var saprast, ka priekšplānā grozās koalīcijas partijas, bet dīvaini tas, ka pārējām, kas tur Saeimā arī it kā ir, nav nekas vērtējošs sakāms par notiekošā kvalitāti. Kas zina, varbūt kauliņi sakritīs tā, ka tiksim valdībā…
Bet prezidents pats izvēlējās situāciju, kurā atrodas. Lai arī viņam nav jādara parlamenta partiju darbs. Ja partijas nespēj operatīvi vienoties, ja tās stiepj gumiju, izrādot savas privātās attiecības un savus privātos premjera kandidātiņus, kurus nespēj valstiskot līdz pārliecinoši akceptējamam līmenim, tad prezidentam, manuprāt, ir jānosaka termiņš, līdz kuram Saeimas partijām jāvienojas. Ja līdz tam valdības nav, Saeima tiek atlaista. Prezidentam nav jāizrāda sava labā griba, apkalpojot Saeimas partiju izlaidību.
Man arvien biežāk nāk prātā vārds «aizsēdējušies». Es respektēju vecumu politikā. Ja vien tas piepildīts ar pieredzi, nevis balastu. Un te nav runa tik daudz par fizisku vecumu, cik par valstij neproduktīvu politiskās varas izmantošanas ilgumu. Ja cilvēkiem viņu politiskais vecums, viņu pieredze būtu devusi kaut cik vieduma, valdība sen būtu izveidota. Bet acīmredzot tā nav. Tāpēc es ierosinu vēlētājiem pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām padomāt, vai nav pienācis pēdējais laiks principiāli nomainīt esošo politiķu paaudzi ar kaut ko svaigāku. Uz īpašu atjaunotnes potenciālu valsts lietās es neceru. Bet principiāla paaudžu nomaiņa mazinātu tā saukto politbroileru skaitu, kādi patlaban man šķiet Saeimas vairākums. Jaunos tā nenomāktu vecās kļūdas. Kādu laiku tie neliktos tiktāl izšķīduši savos politiskajos «kantoros», it kā būtu bez savas galvas. Kādu laiku pastāvētu personiskās atbildības pazīmes. Iespējams, varētu tikt beidzot izslēgts etniskais «ģenerators», kas abām pusēm devis tik vien kā nosacīti «vieglu» varu, iespēju nekopt valsts būvei piemērotas politiskās idejas, «atļauju» nenovest tās līdz vienotai un vienojošai sistēmai. Bet!! Skatoties uz dažu labu gados vēl pajaunu Saeimas deputātu, tomēr jāteic, ka Saeima nav ne kadru bērnudārzs, ne arī treniņnometne, kur izskaust nekompetenci lietās, kuras skar daudzmaz sarežģītu sistēmu vadību. Tāpēc runa tomēr ir par kvalitatīvi jaunu paaudzi politikā.