Aplam domāt, ka tikai Pilsoniskā savienība sirgst ar valstisku bezpalīdzību. Ar to sirgst tiklab TP, kā SC, LPP/LC u.c. Ja tā nebūtu, tad partijas jau sen būtu vienojušās par reālu kursu (plānu) krīzes pārvarēšanai. Dažas liek noprast, ka šāds kurss tām kaut kur noglabāts. Taču pagaidām šie ļaudis, no kuriem dažs labs sevi par politiķi uzskata teju 20 gadus, ir kā plātīzeri, kuri savām brūtēm teic, ka tiem liels konts bankā un diža māja kalniņā. Uzsāktā lielīšanās ar savu varas potenci bez konkrēta valsts ilgtermiņa dienas kārtības piedāvājuma liecina, ka tie atkal cer tikt gultā pie tautas ar dubļu peļķi lejiņā. Ar smadzeņu skalošanu.
Tomēr PS savā ziņā šķiet klīnisks gadījums. PS (spriežot pēc censoņu publiskās retorikas, arī potenciālā Vienotība) izteiktāk nekā citas savu politisko izdzīvošanu saista ar varas iegūšanas tehnoloģijām, nevis piedāvātās reālpolitikas saturīgumu. Vēl kampaņa nav lāgā sākusies, bet PS un Vienotības adeptu mutes jau atskaņo vien apgalvojumus, revolucionāras klišejas, masām pievilcīgus uztveres stereotipus un liek sevi kā vienīgos valsts glābējus valsts ienaidnieku ielenkumā. Proti – visi, kas pret Vienotību, ir vai nu oligarhi, vai prokrieviski pakalpiņi. Citi attieksmes varianti nav iespējami. Tas vien jau liecina, ka runa ir tikai par partijas (apvienības), nevis valstisku vienotību. Kārtējais blefs.
Kas ir galvenais, kā, manuprāt, pagaidām pietrūkst varas partiju, tostarp PS un Vienotības, transformācijām, lai būtu vērts sākt (!) domāt – balsot par kādu no tām valsts krīzes situācijā vai nebalsot? Pirmkārt, reāla, godīga pašnovērtējuma. Nav "iepriekšējo valdību", "iepriekšējo sasaukumu", kuri sastrādāja valstī šmuces. Ir bijis samērā konsekvents varas kurss, ko realizējušas principā vienas un tās pašas partijas vai to mutanti. Gan pozīcijā, gan opozīcijā. Jautājums – vai desmit, pat divdesmit gadu politiskās, sabiedriskās pieredzes tiešām bijis par maz, lai uzņemtu konsekventu kursu uz "cita līmeņa nāciju", kāda tiek pieteikta tagad? Neredzu nevienu būtisku iemeslu, kas traucēja Kristovskim, Kalnietei, Āboltiņai, tāpat Šķēlem, Šleseram u.c. visā to politiskās karjeras laikā principiāli strādāt, piemēram, nevis ekonomikas "rādītājiem", bet reālai un vispārējai tautas labklājībai.
Pirms atkal pieteikties uz varu, uzņemieties atbildību par sastrādāto.
Otrkārt, Vienotība laikam grasās summēt ap sevi visus līdzšinējos ienaidnieka rēgus. Latvija esot apdraudēta (S. Ēlerte). Kur šo draudu, to būtiskuma kvalificēta analīze? Vai arī atkal tiek atskaņoti vien ierastie pieņēmumi, spekulācija ar sen iemēģinātiem uztveres stereotipiem? Bet galvenais – atkal kārtējie pūliņi ar "ienaidnieku" nosegt nevēlēšanos vai nespēju piedāvāt valstij pozitīvu kursu. Un kas tad te tos "ienaidniekus" pamatā ražoja un uzturēja? Manuprāt, ne Brisele un pat ne Maskava, bet starp citiem varasvīriem arī liels pulks "jaunās politikas" arhitektu.
Oligarhi. Visu laiku, bet īpaši treknajos gados, koeficients, kurš nosaka ienākumu starpību starp bagātākajiem un nabagākajiem, te ir audzis. Un neiet
mazumā arī tagad. Varas kurss uz "divu sociālo pasauļu" Latviju bijis visai vienots un nav saistāms
tikai ar tā sauktajiem oligarhiem. Tāpēc man šķiet, ka Vienotības par ļaunumu piesauktie oligarhi nenozīmē vis iespējamu varas kursa maiņu, bet tik vien kā personificē konkurentus cīņā par vietu pie siles.
Protams, – atkal krievi. Kā tad bez tiem! Krievi "latviešu" partijām allaž bijuši vajadzīgi kā politiska degviela. Lai arī neredzu šķēršļus, kas liedza koalīciju partijām jau pirms padsmit gadiem izšķirties: vai nu krievu kopiena ir valsts resurss, vai – laukā! Pirmoreiz šādi rakstīju 1993. gadā. Bet, spriežot pēc politiskās retorikas, koalīciju partijām te vismīļākais bijis gļēvs mazohisms – teju pārdesmit gadus uzturēt valstī lielu aizdomās turamu, it kā nelojālu sociālu masu, bet nekā nedarīt tās transformācijai. Nav brīnums, ka savstarpēji atsvešinoši procesi starp kopienām politiskā līmenī padziļinās un reakcijas ir tādas, kādas ir. Politiskā partiju degviela, parocīgs iekšējs ienaidnieks joprojām izdevīgāks par valsts resursa, tās potenciāla vairošanu.
Vēl "profesionalitāte, inteliģence un godprātība" cīnīšoties ar "augstprātību, tuvredzību un negausību" (E. Jaunups). Jauki. Atkal mīļš apgalvojums, kas der visur un visiem. Bet, ja runa ir par politiku un ja labās īpašības nav tajā reljefi, proti – riskējot ar karjeru, amatu, dzīvību... – apliecinātas līdz šim, tad, pārfrāzējot Napoleonu, godprātīgi profesionāli auni spēs darīt valstij mazāk laba nekā augstprātīgi, plēsonīgi tīģeri.
Pirms atkal gribēt varu, draudi ir konkrēti jādefinē un iekšējie ienaidnieki konkrēti jānosauc, nevis atkal jāiztiek ar gļēviem mājieniem cerībā, ka "visi sapratīs".
Mantras
Treškārt, ārkārtīgi aptuvena mērķu definīcija. Piemēram. Pirmos 14 gadus pēc neatkarības atjaunošanas mēs esot balsojuši par Tautas frontes vektoru – uz demokrātiskām Rietumu vērtībām bāzētu valsti, tad par īslaicīgu labklājību, bet nu mums "būs jābalso" par modernu 21. gadsimta valsti (S. Ēlerte). Jau dzirdēts bla-bla-bla. Vispirms – par sociālismu, pēc tam – par attīstītu sociālismu, vēl pēc tam – uz komunismu. Un visa šī muldēšana tikai tāpēc, ka vara nespēja un nespēj īstenot politiku, kas garantē sabiedrības iespēju jau tai reālā tagadnē tikt pie labklājības un dara valsti spēcīgu. Šajā ziņā nav nekādu "pirms tam", un "pēc tam". "Ismi" apraksta vien dažādus instrumentus, pārvaldes formas. Ij LTF laikā, ij pirms dažiem gadiem cilvēku vairākums pirmām kārtām balsoja par brīvu cilvēku labklājību (!) neatkarīgā valstī. Un, man šķiet, labprāt balsotu par to arī tagad. Vai tad tā modernā 21. gadsimta valsts atkal ir kāds no cilvēka esības kvalitātes abstrahēts mērķis? Un cilvēks tiek atkal aicināts tā dēļ pašaizliegties savā paaudzē kā savulaik kāds Pāvels Korčagins? Kāpēc tas lai modernā valstī atkal balsotu nevis par savu, savas nācijas dzīvi, bet par mītu?
Vai arī – Vienotība būšot "tilts starp politiku un sabiedrību". Priekš kam tāds vajadzīgs, ja mūsu demokrātijas forma nosaka tautas pārstāvību varā? Un, ja ar deleģēšanu un deleģēto atbildību viss kārtībā, tad nekādas papildu laipas uz sabiedrību no valsts nav jāmet.
Vēl būšot "godīga politika, caurredzama valsts pārvalde, tiesiska valsts". Taču tie nav mērķi, tie ir mūsu valsts iekārtai pašsaprotami (!), pat konstitucionāli fiksēti varas realizācijas nosacījumi. Solīt to, kas jau noteikts kā saistošs, kas tā par liekulību? Turklāt, ko tad par tiesiskuma izpratni no solītāju puses liecina virkne Satversmes tiesas lēmumu? Ko par caurredzamu valsts pārvaldi no solītāju puses liecina nespēja nodemonstrēt pārvaldes strukturālo reformu sasniedzamo modeli? Ko par godīgu politiku liecina neargumentēta stīvēšanās starp valdības partijām par "saviem" cilvēkiem?
Pirms atkal gribēt varu, parādiet savu preci, kā stāv, parādiet pašu "jaunās politikas arhitektūru", nevis tikai pļāpas par to.