SKDS pētījuma Uzticēšanās institūcijām, politiķu darbības vērtējums un uzskati sabiedriski politiskos jautājumos rezultāti vairākās pozīcijās sasaucas ar Rīgas Stradiņa universitātes veikto pētījumu Krīzes pārvarēšana Latvijā: ekonomiskie, sociālie un komunikatīvie aspekti.
Vietā arī RSU profesora Sergeja Kruka konstatācija: «Mēs esam ceturtajā vietā Eiropā sociālo mediju lietošanas ziņā. Un mēs esam ceturtajā vietā no otra gala sociālās aktivitātes ziņā.» (NRA, 30.11.2015.) Proti – mums patīk par politiku muldēt, bet nepatīk tajā iesaistīties. Lai arī jau viens no seno laiku gudrajiem esot sacījis apmēram tā: ja sabiedrība neinteresējas par politiku, tad agri vai vēlu to valdīs idioti. Šo atziņu puslīdz droši varētu likt par SKDS pētījuma moto.
Kā gan citādi, ja Saeimas reitings (aprēķināts, no pozitīvo vērtējumu īpatsvara atņemot negatīvo) pilsoņu (!) vērtējumā ir mīnus 59,2%? Vai tad demokrātiskā valstī tas vienlaikus nav arī pilsoņu politiskās aktivitātes un kvalitātes pašvērtējums? Pilsoņu vairākums tātad apzināti balso par tiem, kuriem neuzticas. Kāpēc? Tāpēc, ka politika tiem tikai spēle? Tāpēc, ka vēlēšanu atgriezeniskā saite nav mainījusies kopš padomju laikiem? Tāpēc, ka pilsoņi nopietna patstāvīga vērtējuma vietā ļāvušies ruporu piedāvātajiem, politkorektajiem viedokļiem? Starp citu, subjektīvi man šķiet, ka uzticības ziņā samērā augstu vērtētie radio (plus 30,1%) un televīzija (plus 27,3%), uzsverot, ka starp tiem ir arī sabiedriskie mediji, diemžēl nav tik daudz sabiedrības mobilizētāji, cik politiskā meinstrīma apkalpotāji. Rodas jautājums – kāpēc jūs uzticaties šiem medijiem un neuzticaties Saeimai, ja tie abi notikumu analīzes, vērtējuma un translācijas līmenī ir samērā līdzīgi? Vieni no sava meinstrīma veido preses relīzes, otri no tām pārtiek. Man tāds «duālisms» no sabiedrības puses liekas saucams vai nu par liekulību, vai par politisku mazizglītotību.
Vēl vairāk šo atziņu nostiprina tas, ka arī uzticība nevalstiskajām organizācijām un arodbiedrībām gan no pilsoņu, gan arī visu iedzīvotāju puses ir kopumā vērtēta negatīvi. Lai arī tās it kā nav varas, bet pašas sabiedrības, tās iesaistīšanās līmeņa produkti. Un arī samērā daudzas politiskās partijas, kuras kopumā vērtētas visnegatīvāk (starp pilsoņiem – mīnus 73,8%), ir dabūjušas sabiedrības akceptu ne tikai savai ilgstošai pastāvēšanai, bet arī regulārai tikšanai pie varas, neraugoties uz sabiedrības summāri noraidošo attieksmi. Caur to pētījums man liecina, ka varas kvalitāte Latvijā lielā mērā ir sabiedrības kvalitātes spogulis.
Un caur to man šķiet labi saprotama samērā augstā uzticība Valsts prezidenta institūtam (otrā aile no augšas, visi iedzīvotāji – plus 41,1%). Pirmkārt, to var uztvert arī kā liecību tam, cik lielā mērā citi varas institūti attiecībās ar cilvēku ir robotizējušies, atsvešinājušies no cilvēka un paši aizmirsuši būt cilvēcīgi. Valsts prezidents šajā ziņā vismaz nav abstrakcija. Otrkārt, varas kvalitāte, demokrātijas kvalitāte varas izpildījumā nosaka to, ka nekur nav pazudušas ilgas pēc identificējamas «stingrās rokas». Kā sacīja Sergejs Kruks: «Mēs nekustamies, ja mums nav ar pirkstu norādīts, ko darīt.» Saprotams, ka labāks šķiet dzīvs, nevis mehanizēts «pirksts». Treškārt, Laimdota Straujuma gadu mijā apgalvoja, ka mēs «pastāvēsim par demokrātiju, kas nepārvēršas anarhijā». Manā uztverē gan SKDS, gan RSU pētījums liecina, ka te jau pastāv «vadāmā» anarhija. Proti – demokrātija ir pārlieku atsvešināta no tautas gribas. Vertikāles virsotnē nav parlaments, bet izpildvara. «Vertikālā komunikācija sagrauta» (S. Kruks). Dabiski, ka prezidents, kuram noteiktās situācijās ir savdabīga arbitra loma, šķiet cilvēkiem tuvāks.
Pētījumā sniegta arī attieksmes dinamika. Ja summēt tos gadījumus, kad attieksme tikusi fiksēta ne tikai pēdējos piecos gados, bet arī 1997. vai 2000. gadā, tad varētu teikt, ka uzticība atsevišķām valsts un sabiedriskajām institūcijām laika gaitā tomēr ir augusi. Bet – tā kā RSU pētījums fiksē paļaušanos uz individuālām stratēģijām, tiktāl, ka «pat uz profesionālām asociācijām nevar paļauties», tad var teikt, ka šādu dinamiku varētu būt noteicis arī apātijas un vienaldzības pieaugums sabiedrībā.