Politiķa sūtība – valsts harmonija

Vecā gada nogalē mani daudzu tautību un ļoti dažādu uzskatu draugi mūsu tradicionālajā tusiņā paškritiski ironizēja, ka vienīgais kopīgais, kas mums palicis, ir gaiss, ko elpojam.

Nodomāju: redz, kāpēc partiju līderi jau veselu mēnesi tā vietā, lai izveidotu jaunu valdību, tik vien dara, kā ķer ar mutēm gaisu. Retinājums. Lai gan, ja (politiskie) apstākļi ir atvērti tam, par ko savās gadu mijas uzrunās izteicās premjerministre un Valsts prezidents, jauna valdība būtu vien formalitāte. Taču – problēmu loks, kurā sev izdevīga premjera meklētāji iestiguši un kuru uzdod par šķēršļiem valdības veidošanas ceļā, ir savā būtībā tik maznozīmīgs, tik sīkumains, ka jādomā – noteicēji templī, ko sauc par Latviju, tiešām ir tādi paši naudas mijēji un tirgoņi, kādus Kristus no tempļa reiz iztrieca. Varbūt tāpēc, ka mēs neesam tie, kuri viņus iztrieks, šie ļaudis var atļauties uzturēt templī kārtību, ko nosaka viņu partijiskās letes saprašana un mērogs. Turklāt, izrādās, augstāk par šo mērogu (tostarp augstākā valsts – nevis kā «iestādes» – uztverē) arī viņiem vairs nav nekā kopīga. Izņemot gaisu. Ja spogulī tiem aiz muguras arvien redzams templis (Latvija), tad jājautā: kāpēc tie rīkojas kā salašņas? Padarot gaisu retinātu un smagu tieši augstākajos valsts un tautas uztveres līmeņos (idejas, gars, morāle, atbildība…). Jo pagaidām par valdības veidošanai pievērsto retoriku un tās vērtību sakāms tas pats, ko Orvels teica par politiskās valodas sūtību principā: piešķirt šķietamu solīdumu tukšai skaņai.

Ienāca prātā krievu dzejnieka Aleksandra Bloka runa Par dzejnieka sūtību, kurā teikts: «Puškinu nenogalināja Dantesa lode. Viņu nogalināja gaisa trūkums.» Bloks to rakstīja 1921. gadā un, ko dzīvot, viņam bija atlikuši daži mēneši. Arī viņu piebeidza gaisa trūkums. Kāds tam sakars ar Latviju? Elementārs. Lai to paskaidrotu, nav pat jāmeklē kāds ģēnijs. Atliek vien pajautāt pašam sev: kāda iemesla dēļ Latviju pēdējos gados pametuši tik daudz cilvēku, kāpēc daudzi no tiem ir Latvijai zuduši? Gaisa trūkuma dēļ. Tāpēc, ka šeit nav bijis gaisa (vides), lai viņi spētu būt savā zemē droši ne tik vien par savu bērnu izredzēm, bet arī paši (!) sev gādāt tādu brīvvalsts pilsoņu cienīgu dzīves pamatu, kas patiesi ļautu tiem katru dienu just sevi (vismaz spogulī) kā vērtību. Reāla, vides stimulēta varēšana radītu pārliecību. Bet – viņi ir prom gaisa trūkuma dēļ. Un tiem piedāvātais reemigrācijas plāns nav pat gāzmaskas vērts. Tas ir viens no iemesliem, kuru dēļ man liekas īpaši svarīgi uzlūkot jaunās valdības veidošanu nevis kā portfeļu sadali, bet saistībā ar politiķu sūtību un atbildību. Iespējams gan, ka partijām un Saeimai ir labpaticis šīs lietas līdz vēlēšanām aizmirst. Tostarp Valsts prezidents savā gadu mijas uzrunā teica, ka tikai drosmīgie var «mainīt pasauli sev apkārt».

Ceru, ka tas nav jāsaprot kā aicinājums uz destrukciju. Jo, ja tā, ja valsts būve tiek uztverta vien kā atsevišķu ļaužu rosīšanās bez jelkādas kopuma sajūtas, tad mainīt pasauli evolucionāri neizdosies. Man gribētos, lai jaunā valdība spēj konstruktīvi (!) mainīt pasauli vismaz savā tiešā tuvumā, savā vidē. Taču tā dēļ politiķiem būs jāapzinās sava sūtība. Ja dzejnieku ziņā ir vārdu harmonija, tad politiķu ziņā ir sabiedrības, valsts harmonija. Var teikt – kārtība, var teikt – kosmoss. Jau senos laikos bija skaidrs, ka politiķim savā darbības jomā konkrētā laikmetā un konkrētā telpā no haosa jārada kosmoss, harmonija. Tā ir viņa sūtība. Politiķim spogulī ik dienas jāredz sava atbilstība tai.

Es arī paskatījos spogulī. Un pieņēmu to, kas prezidenta un premjerministres uzrunās saistāms ar manu «es». Tai skaitā atgādinājumu, ka arī es piedalos šajā valstī. Bet fonā es diemžēl redzu, cik politiski trauslas, ļodzīgas, nolaistas vai izlaistas ir tās saites (vertikālās, horizontālās, atgriezeniskās; arī saite: vara – sabiedrība…), kurām būtu jāuztur harmonija. Te rodas jautājums – ja mūs aicina «nebaidīties no lieliem mērķiem», tad kāpēc politiskā teātra repertuārā ir tikai ludziņa Sīkumainība? Kāpēc ar tik vieglu roku un bezkaunību partiju «privātie» savstarpējie un iekšējie kašķi tiek padarīti par strupceļiem, lemjot valsts lietas? Ja jaunā valdība būs vien šādas politiķu sūtības izpratnes produkts, tad vārdi «cik stiprs būs katrs no mums, tik stipra būs mūsu nācija» bez visa cita kārtējo reizi nozīmēs arī to, ka tiekam aicināti investēt savus resursus politikas «maksātnespējā», bezatbildībā savas sūtības priekšā.