Nacionāļu izredzes aug
Manā uztverē Nacionālajai apvienībai (NA) ir labas izredzes bez pārliekām pūlēm un savu principu laušanas pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām kļūt vismaz par skaitliski iespaidīgāko politisko spēku Saeimā. Atstumjot otrajā plānā Saskaņu un citas partijas, kuras, visticamāk, vai nu turpinās apkalpot liberālās globālās ilūzijas, vai arī turpinās uztvert savu konservatīvismu kā samērā pasīvu būšanu, kurai mazliet pelējuma šķiet skaistumkopšanas elements, vai arī samierināsies ar to, ka elektorāts patērē Krievijas televīziju vairāk nekā Latvijas politiku tās divkopienu aprobežotībā.
Es labprāt paredzētu veiksmi kādai citai partijai vai vairākām, taču diemžēl man šķiet, ka starp Latvijā kaut cik pamanāmām politiskām organizācijām tikai NA ir saglabājusi kaut cik jūtamu ideoloģisko pamatu. Pārējās ir vai nu, maigi izsakoties, varas gribēšanas partijas, no izpatikšanas vēlētājiem, nevis pārliecības taisīts dažādas politiskas ievirzes principu jauktenis, vai arī nosacītas protesta partijas. Tāpēc man liekas, ka NA šobrīd ir apveltīta ar lielāku uzņēmību un uzskatu skaidrību, lai sevi definētu un uzturētu sabiedrībai nozīmīgā, tostarp ideju vakuuma situācijā.
Protams, Nacionālajai apvienībai šajā ziņā palīdzēs gan Eiropas, gan Latvijas politiskajā vidē briestošie un valdošie noskaņojumi. Taču – es te nebūt neesmu iedvesmojies, teiksim, no Marinas Lepēnas un viņas Nacionālās frontes (NF) panākumiem vēlēšanās Francijā. Drīzāk es esmu te iedvesmojies no NF pie varas patlaban esošo oponentu impotences un tai līdzīgas valstiski politiskās nevarības Latvijā. Jo ultralabējai Lepēnai lielākos panākumus garantēja tieši kreiso vēlētāju vilšanās. Kur vēl lielāks kauns, pazemojums, kā Olanda sociālistu zaudējums Francijas ziemeļos, vēl Miterāna iekoptajā «savā» uzvaru laukā? Šie oponenti visi kopā spēja kaut cik nobremzēt NF tikai ar mēsliem, bet ne ar kvalitatīvu, sistēmiski sakoptu un vēlētājiem saprotamu Francijas redzējumu šodienas situācijā.
Turklāt, manuprāt, vērojot procesus Eiropā, varbūt arī Latvijas kontekstā būtu lietderīgi novērtēt to, ka iepriekšējās reģionālajās vēlēšanās Francijā (2010.) par NF balsoja pamatā protesta, šoreiz – ideoloģijas dēļ. Proti – varbūt būtu vērts beidzot padomāt par vēlētāju noskaņojumu Latvijā un vērtēt to ne tikai kaut kādu konsumerisku, patēriņa prioritāšu aspektā, ne tikai saistībā ar seksuāli ievirzītu attieksmi pret tā vai cita politiķa tēlu, bet arī saistībā ar tādu pusaizmirstu lietu kā idejas. Idejas atgriezīsies. Protams, ne jau politiskie impotenti tās atgriezīs. Es te nepieminu migrantu plūsmu. Jo piekrītu tiem, kuri uzskata, ka ar to saistīto haosu un bailes ir radījusi ne tik daudz pati migrācija, cik neefektīva šo procesu vadība. Tātad – tie paši liberālie, kreisie vai pat konservatīvie impotenti. To dēļ valstis pārstāj būt varas, pašnoteikšanās centri.
Es neuzskatu, ka demokrātija tās XXI gadsimta paskatā ir postoša. Drīzāk tā būtu jāatbrīvo no milzīgās liekulības un spekulāciju nastas. Taču – es uzskatu, ka nācijas un valstis arvien ir efektīvākais cilvēci kaut cik saturošais pamats. Jā, ir mazāki un ir lielāki veidojumi par tām, taču pagaidām ne civilizācijas, ne kopienas, manā uztverē, tomēr nespēj aizstāt valstis. Bet, ja parādās impotence, mēģinājumi devalvēt valstu un nāciju patību «no augšas» (no ES vai ANO puses), tad pagaidām jādomā nevis par progresu, bet drīzāk par Romas klubu, 300 komiteju, Maršala fondu, «pasaules valdību» utt., u.tml. nopelniem krīžu radīšanā un nāciju pašcieņas nomākšanā. Tāpēc man liekas svarīga konstatācija, ka galvenie pretstati turpmāk nesaistīsies vis ar labējiem un kreisajiem, bet ar globālistiem un nacionālistiem. Domāju, ka šī konstatācija būs attiecināma arī uz Latviju. Tā liek domāt gan eiroklausīgo partiju pārliekais valstiskais amorfums (impotence), gan arī tas, ka Latvijai attieksmē pret to pašu migrantu problēmu nevienā varas līmenī nav ne savas sejas, ne arī spējas kvalificēti pamatot savu aizgūto rīcību. Arī tāpēc NA, ja vien tā pietiekami spēcīgi jutīs šodienas «laukumu», ir izredzes tajā vinnēt. Tamdēļ nevajag ne norobežoties no koalīcijas, ne aplaisties ar atsaldētu radikālismu. Tik vien kā – just laiku, just nāciju un turēt skaidrību savos principos.