Valdību bez Vienotības

 
©F64

Interesanti, kāpēc politiķi un mediji jaunās valdības sakarā riņķo ap Vienotību kā aklas mušas ap lampu? Kāpēc pārējie iespējamie koalīcijas modeļi tiem sekundāri? Laikam tāpēc, ka tie abi valdības veidošanu uztver tikai kā ar amatu dalīšanu saistītu formalitāti, bet nav gatavi ne skaidri definēt iepriekšējās valdības saimnieciskās un politiskās kļūdas, ne arī noteikt kvalitatīvu un rezultatīvu izpildvaras kursu turpmāk.

Saeimas partijām bijis parocīgi un ērti uzticēt parlamenta lomu Vienotībai, lai pašām smukāk būt «progresīvām» savās otrajās un trešajās lomās. Es tik labi nezinu Saeimas ķēķi, lai kaut ko absolutizētu, bet publiski neko daudz vairāk par attieksmi pret Vienotības priekšlikumiem es no šīs Saeimas, tās partijām neesmu dzirdējis. Tās nav vīžojušas pat tik daudz kā izmantot parlamentu savu programmatisko, ģenerālo ideju samērošanai ar valsts reālo kursu un būtiskai diskusijai par tā korekcijām. Tas nozīmē, ka tām nav īsti ko piedāvāt valstij no tās potenciālā līdera pozīcijām. Laikam tāpēc pat jaunās valdības veidošanas pirmajā sarunu kārtā Saeimas partijas faktiski tik vien darīja kā reflektēja Vienotības apsvērumus un ambīcijas, bet pašu pretenzijas uz līdera lomu skanēja kā vārgi, aptuveni šļupsti. Manā uztverē šajā tuvredzībā un aprobežotībā, lemjot par nominantu premjera amatam, iesprūdīs, būs spiests iesprūst arī Valsts prezidents.

Lai arī prātīgi būtu apsēdināt Vienotību ar visiem tās 23 deputātu mandātiem rezervistos. Lai atdziest un nomierinās. Jo ir aplam uzticēt noteikt valdību partijai, kura pati sevi ir garīgi iekšēji izdemolējusi. Pat savā kongresā Vienotība nespēja politiski pamatot dažādu «frakciju» pastāvēšanu partijā (kas nav kaut kas nebijis) kā tās plusu. Solvita Āboltiņa kā partijas līdere manā uztverē nav bijusi spējīga veikt elementāru partijas darbu, bet ar savu nostāju veicinājusi gan partijas fragmentāciju, gan tās publisku izrādīšanu. Ir aplam uzticēt veidot valdību partijai, kura iepriekšējo valdību gāza, nespēdama sadalīt un pārdalīt varu nevis kaut kādos koalīcijas strīdos, bet pati savā partijā. Kura savas privātās problēmas uztiepa valstij un sabiedrībai. Tas būtu gandrīz tas pats, kas uzticēt valdības veidošanu šizofrēniķim, kurš emocionāli sagribējies par daudz un bezmaz histēriski pastāv uz to, bet definitīvi ir tik aptuvens, ka nerada pārliecību, vai maz zina, ko pats grib un var. Turklāt, ja ir alternatīvas (Lineārākā no tām – Zaļo un zemnieku savienības (21 mandāts), Nacionālās apvienības (17), Reģionu alianses (8) un No sirds Latvijai (7) vienošanās. Kopā – 53 mandāti.) iespējas, tad valdības veidošanā nebūtu jāiesaista partija, kas dominēja, pieņemot tādu kārtējo gada budžetu, kurā akceptēta līdzekļu tērēšana, bet pagriezta mugura līdzekļu vairošanai (attīstībai). Jāpiebilst gan, ka šajā ziņā tā ir visas Saeimas «stratēģiskā» nostāja: mēs jūs nākamgad pabarosim, bet, vai būs ko likt galdā aiznākamgad, šodien (!) nav mūsu darīšana.

Pilnīgi iespējams, ka palikšanu koalīcijā Vienotība uzskata par organizācijas pastāvēšanas nosacījumu. Katrā ziņā Vienotības kongress ne mazākajā mērā neatklāja to, ka partijai (kā organizētam kopumam) būtu vēl kāda cita pievienotā vērtība, izņemot varu. Aktīva būšana pozīcijā, pieeja administratīvajām iespējām, vara kā atpazīstamības resurss patlaban varētu būt vienīgā Vienotības turpmākas pastāvēšanas cerība. Taču neviens cits nav vainojams pie tā, ka Vienotība kā partija pārstāj būt savas reāli iegūtās varas politiskais pamats un irst pa šuvēm. Izrādās, tā nav spējusi pārvarēt pat to politisko uzskatu eklektismu, kāds pastāvēja un radīja bažas par ilgu mūžu jau tās dibināšanas dienā. Izsakoties vēl ciniskāk, Vienotības iekšējā krīze šķiet aizgājusi tik tālu, ka partijas spice vairs lāgā nespēj integrēt partijas koptēlā pat savas privātās intereses.

Tāpēc – ja Vienotība tomēr vēlas dabūt premjerministra krēslu, tai ir ne tikai jāpiedāvā kabineta sastāvs, valdībai darāmie darbi un vīzijas, bet pirmām kārtām jāapliecina, ka tā ir spējīga pārtraukt savas partijas degradāciju. Tas būtu minimums, ko no Vienotības prasītu es. Bez šī apliecinājuma nav nekādas nozīmes runām par to, ka Solvitas Āboltiņas vadībā valdība izpaudīsies spilgtāk, ambiciozāk utt. Izrādes vajag publikai, pūlim. Valstij vajag valdību.