Varas patēriņa partija
Droši vien politiski pareizāk būtu bijis sestdien, 5. decembrī, doties uz Vienotības kongresu Salaspilī. Taču vairāk vērta tomēr bija Latvijas Politiski represēto apvienības 27. konference Rīgas Latviešu biedrībā, kurā akadēmiķe Raita Karnīte, profesors Juris Rozenvalds, Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas priekšsēdētājs Ilmārs Latkovskis un koktēlnieks, skolotājs Antons Rancāns sniedza priekšlasījumus par Latvijas nākotni un šodienu.
Priekšlasījumi un represēto palaikam ļoti trāpīgie papildinājumi konferencē raksturoja reālo, lielā mērā Vienotības radīto valsts sociālekonomisko, sociālpolitisko ainavu. Un, tā kā Vienotības kongresā pieteiktā «simtgades plāna» lietišķā bāze, tā efektivitātes sasniegšanas konkrētie parametri netika atklāti (par kongresu es spriežu pēc partijas mājaslapā un medijos atrodamā informācijas kopuma), tad nav grūti konferencē runāto uztvert kā polemiku ar Vienotības «simtgades plānu» un tā īstenošanas izredzēm. Diemžēl man šķiet, ka Vienotība ar šo plānu izziņoja tik vien kā gatavību savam kārtējam blefam.
Atklāti sakot, ap Vienotību radītais fons man lika domāt, ka kongresā tomēr kaut kādā mērā tiks īstenots Laimdotas Straujumas vasarā pieminētais partijas restarts. Taču publiski pieejamā informācija liecina, ka skanēja fasādes runas un fasādes izskatam tika veltīts vairāk domu, nekā partijas potenciāla vērtējumam un pārvērtējumam. Partija acīmredzot turpina uzskatīt, ka vēlētājs domā ar ausīm un ir caur ausīm pērkams. Proti – reiz pastāvēja Vienotības vērtību deklarācija, reiz pastāvēja Valda Dombrovska plāns Ražošana, darbs un izglītība, reiz pastāvēja Ēnu ekonomikas apkarošanas plāns, reiz pastāvēja, piemēram, Vienotības 10. Saeimas priekšvēlēšanu programma… Ja izpildīts būtu kaut vienīgi tas, kas savulaik bija sasolīts pēdējā dokumentā, tad nekāds «simtgades plāns» nebūtu vajadzīgs. Atgādinu, ka Vienotībai kopš tā laika neviens nav nopietni traucējis dominēt valsts politikā.
Savukārt minētajā deklarācijā (2011.) bija teikts: «Esot vienoti, mēs dosim Latvijai jaunu elpu, jaunu politiku, jaunu spēku valsts sekmīgai attīstībai.» Tātad – tika solīti ne tikai tautsaimnieciski labumi, bet arī jauna politikas kvalitāte. Taču arī šajā ziņā Vienotība, manuprāt, nav spējusi apliecināt savu potenciālu. Un pamatā iemesls tam nav bijuši kādi ārēji apstākļi, bet apstākļi pašā partijā. Turklāt nevar teikt, ka Vienotībai nebūtu tikuši laikus un visai precīzi norādīti tās vājuma iemesli. Multicentriskums, fragmentētība, daudz varas centru, dažādas grupas, kuras atsevišķos gadījumos sadarbojas atšķirīgi… (sk. J. Liepnieks, NRA, 3.04.2013.). Ja laika gaitā šīs ar prātu, manā uztverē, visai vienkārši novēršamās kaites kļūst hroniskas, tad tas liecina, ka partijā virsroku gūst nevis tās veidotāji, bet tās izmantotāji. Tāpēc acīmredzot par pietiekami nopietnu brīdinājumu vai mācību netika uzskatīts arī savulaik skaļais izdevums Vienotība, pietiek!. Atsevišķu Vienotības biedru izdarībām veltītas atklāsmes turpinās.
Kaites ceļoties no tā, ka Vienotības biedriem par daudz brīvības (S. Kalniete). Varētu domāt, ka Vienotību veido politiski pusaudži, kam brīvību vajag blēņām un savstarpējiem kašķiem. Man liekas, ka partija slimo ar to, ko pati savulaik pārmeta valstij: «.. netika radīti jauni mērķi, ap kuriem konsolidēt mūsu valsts turpmāko attīstību un izaugsmi». Ja katra brīvība izpaužas vairāk destruktīvi nekā sinerģiski, tad tas liecina, ka partija (valsts) nav spējīga savus cilvēkus motivēt. Tai nav pienācīgas idejas.
Iespējams, Vienotība joprojām nav lāgā atkopusies un nav neko mācījusies arī no pērnā gada pēcvēlēšanu situācijas. Privātās tieksmes un ambīcijas gan atplaukušas, taču partijas remonts ticis aizmirsts. Varbūt tāpēc partijas līderi šobrīd uzskata par pieļaujamu, lai valdību veidojošās partijas vēlme gāzt pašas valdību gruzd zem deķa, nevis tiek izvilkta dienasgaismā un atklāti izlemta uz vienu vai otru pusi. Bet – Vienotības īstenotās valsts varas kvalitāte, cik var spriest, arī nebija kongresa tēma. Manā uztverē Vienotība pagaidām rosās, lai nākamajās Saeimas vēlēšanās to piemeklē tas pats, kas iepriekšējās piemeklēja Vienotības līderi Solvitu Āboltiņu. Paļāvības uz administratīvo resursu un aptecēšanas no mediju puses uzvarai var nepietikt. Nez vai sabiedrībai, lai cik kūtra tā būtu, patiks partija, kura zīmējas tikai kā varas patēriņa partija.