Kapitulācija kabatzagļiem
Atzinis (LR 4), ka «nav ko tērēt policijas spēkus tam, kas reāli nebūs» (proti – sīko noziegumu pienācīgas izmeklēšanas un atklāšanas), ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, manuprāt, atzina, ka «policijas spēki» ir neadekvāti organizēti un apmācīti saistībā ar visu noziegumu spektru.
Turklāt tie nepārzina savas tiešās darbības, sava pienākuma vidi. Bet, pateicis – «slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās», viņš, manuprāt, atļāva sabiedrībai pašai tikt galā ar sīkajiem noziegumiem un noziedzniekiem. Ne viens, ne otrs manā uztverē nav nekas labs.
Ar «slīcēju glābšanu» es kaut cik saskāros sešdesmito, septiņdesmito gadu mijā, kad milicija Maskavas forštatē izrunājās līdzīgi kā tagad ģenerālprokurors. Vismaz es zināju, ka puikas organizējās un izdarīja samērā daudz. Nez vai tagad, bet tolaik arī šajā noziegumu līmenī pastāvēja specializācija. Kabatzaglis vēl bija profesija. Turklāt attiecīgās kriminālās vai puskriminālās «subkultūras» pārstāvji bija savos mikrorajonos zināmi, tātad – izskaitļojami. Nejaušības atklāt būtu grūtāk. Bet te pieķer vienu, piespied pie sienas, dabū informāciju, teiksim, par to, kas viņu piesedz milicijā, paņem pie rīkles milici un no viņa dabū ārā vairāk. Lieki piebilst, ka visi noķertie saņēma sodu. Sods pamatā bija tāds, kurš robežojās ar noziegumu vai pat bija kvalificējams kā noziegums. Toties profilaktiskais rezultāts konkrētā telpā bija jūtams. Tiesa, kad laiki un spēki mainījās, vairākiem šī darbošanās «atkodās». Un, ja ģenerālprokurors grib oficiāli pārlikt uz sabiedrību daļu iekšlietu iestāžu funkciju, ja viņš vēlas kaut ko līdzīgu iepriekšminētajam «slīcēju glābšanas» scenārijam, tad es to uzskatu par aplamību. Jo summārais rezultāts būs antisociāls. Minētajā gadījumā konflikts nepārauga tiešos «karos» (iztika ar vienu upuri, kurš arī deva impulsu – rīkoties pašiem) tikai «slīcēju» organizētības un viņu rīcībā esošo cilvēkresursu dēļ.
Manā uztverē vara, kura vēlas pastarpināties no darba ar sīkiem noziegumiem, piedalās sabiedrības degradācijā un veicina to. Jo tiešāk vai netiešāk akceptē kā ikdienas normu to, kas agrāk skaitījās noziegums vai pāridarījums cilvēkam. Šādās valstīs tiek ierosināts dekriminalizēt, pārcelt administratīvās atbildības līmenī u.tml. virkni līdzšinējo kriminālnoziegumu. Pastāv vēlme padarīt sīkos un pat vidējos noziegumus par kaut ko līdzīgu izpriecai – vienu (pirmo) reizi tu vari to atļauties, palikdams krimināli nesodīts, ja vien sedz zaudējumus.
Es šajā ziņā esmu vienisprātis ar tiem, kuri piekrīt tā sauktajai «izsisto logu» teorijai (autori – sociologi, kriminālisti Dž. Vilsons un Dž. Kellings (1982)). Noziedzība ir nenovēršams kārtības trūkuma rezultāts. Ja izsists logs netiek iestiklots, tad garāmgājēji spriež, ka visiem nospļauties, un neviens ne par ko neatbild. Drīz vien tiks izdauzīti vēl kādi logi un nesodāmības izjūta pārņems visu ielu, pilsētu... Tā būs «atļauja» smagākiem noziegumiem. Kriminogēnā situācija kļūs sliktāka kopumā. Šajā sakarā kā labs tiek minēts Ņujorkas piemērs, kad astoņdesmito, deviņdesmito gadu mijā noziedzības uzplūdus izdevās apturēt, tieši pateicoties mērķtiecīgai cīņai ar sīkiem likumpārkāpumiem. «Policija ieņēma ļoti stingru nostāju attieksmē pret sīkajiem pārkāpējiem. Arestēja katru, kurš pļēguroja un trakoja sabiedriskās vietās. Tas, kurš čurāja uz ielas, pa taisno nonāca cietumā...»
Manā uztverē agresiju lielā mērā nosaka vispārējā gaisotne. Jo vaļīgāka attieksme pret to, jo vairāk agresijas «gaisā». Un tas, ko cilvēks redz sev apkārt, varbūt ne vienmēr, bet lielā mērā nosaka viņa uzvedību. Viņš pielāgojas videi, kāda tā ir. Jā, sods atkarībā no lietas apstākļiem var būt dažāds. Taču amatpersonām nevajadzētu izcelties ar likuma pārkāpumu dalīšanu sīkos un lielos. Jo tā viņi degradē paši savas rīcības pamatu. Dod mājienu publikai, ka ir atkal paplašinājuši likuma pārkāpšanas telpu, kurā pievērs acis. Un – kāda jēga šai šķirošanai, ja par kritērijiem ņem godaprātu vai sirdsapziņu? Zagt nozīmē zagt neatkarīgi no nozagtā apjoma. Varmācība ir varmācība jebkurā savā izpausmē, nevis atkarībā no salauzto locekļu daudzuma.
«Ļauna sabiedrība samaitā labus tikumus.» (Apustuļa Pāvila pirmā vēstule korintiešiem, 15.,33.) Nožēlojami, ja varas institūti kaut mazākā mērā uzskata par pieļaujamu savu kapitulāciju šī ļaunuma priekšā.