Vai NATO ir atbildības izjūta?
Izskatās, ka NATO distancējas no savas dalībvalsts (Turcijas) militārās darbības. Var jau būt, ka šajā gadījumā situāciju, kā reiz rakstīja Henrijs Kisindžers, noteica «nevis globālās atbildības izjūta, bet atsevišķu līderu psiholoģiskā orientācija». Taču Ziemeļatlantijas līgumā ir ne tikai piektais pants, tur vēl ir arī pirmais un otrais, kuros apgalvots, ka alianse dod priekšroku konfliktu risinājumam mierīgā ceļā un veicinās draudzīgas starptautiskās attiecības. Vērtējumu, kāpēc šajā gadījumā iepretī daudziem līdzīgiem mierīgs risinājums bija izslēgts, neesmu sastapis.
Man to liekas svarīgi uzsvērt laikā, kad daudzi alianses valstu līderi atzīst saspīlējuma pieaugumu un sāk pieminēt auksto karu. Tāpēc gribas redzēt mūsu kolektīvās (!) drošības līdzekli savāktu un stabilu. Nevis izplūdušu, tādu, kurš turpina klupt pār saviem iekšējiem politiskajiem sliekšņiem. Ir taču deklarēts: pēc 2001. gada septembra par NATO prioritāti kļuva starptautiskais terorisms; ir deklarēts, ka alianse pārvietojusi uzsvaru no militārās uz politisko arēnu, no ģeopolitiskās sadalošās līnijas uz konfliktiem ārpus teritorijas. Tagad gan laikam atgriežamies pie «aukstā kara» dalošās līnijas. Jo vairāk – kāpēc alianse, kura esot kļuvusi politiskāka, nevīžoja savlaicīgi novērtēt ārpus alianses tapušos draudus Eiropas iekštelpai? Kāpēc tā neiesaistījās, lai, piemēram, novērstu nefiltrētas patvēruma meklētāju masas patvaļīgu kustību Eiropā? Tā taču ir invāzija. Kādi ir NATO ar drošību saistītie nopelni, lai šī plūsma netiktu uztverta kā drauds, konfliktu avots un teroristu paslēptuve? NATO taču ir paticis rīkoties ārtelpā pat bez ANO mandāta? Kāpēc izdomātie draudi (Irāka) to iedvesmo un izkustina vairāk nekā reālie? Varbūt NATO spēku virspavēlnieks Eiropā saņēma Viestura ordeni arī par to, ka bēgļu krīzes risinājums ielaists līdz seku ierobežošanas, nevis cēloņu novēršanas risinājumam?
Manuprāt, NATO mazkustība šajā gadījumā (piemēram, gādājot par ES ārējo robežu) ir viens no alianses iekšējās nestabilitātes apliecinājumiem. Iemesls domāt arī par to, kas tad traucē NATO kļūt pārliecinošam solidāras rīcības instrumentam. «Vienpolārais moments bija starptautiskās sistēmas anomālija…» (S. Berlings, Frankfurter Allgemaine, 19.11. 2015.). Par to liecina NATO krīzes (de Golls 1966. gadā atsauca Francijas armiju no NATO kopīgajiem spēkiem; 2003. gadā – Beļģijas, Francijas un Vācijas veto karam ar Irāku). Taču, kurnēdama par ASV pārlieko spiedienu, Eiropa, konsekventas šo attiecību sakārtošanas vietā pati ir devusi priekšroku divkosībai un pieņēmusi ASV militāro potenciālu kā savdabīgu sociālo pabalstu (2/3miera uzturēšanas spēku Afganistānā – amerikāņi, 85% aviācijas uzlidojumu serbu objektiem – amerikāņu…). Kas tad traucē Eiropai kļūt par spēcīgu (militārās) varas centru (savi ātrās reaģēšanas spēki u. tml.) NATO ietvaros? Tas, ka ES nav federācija? Stipri šaubos. Vairāk, man šķiet, traucē tas, ka Eiropā pastāv lērums nesaskaņu, kuras tiek uzturētas pašu nesaskaņu dēļ (kaut vai Turcijas bradāšana pa Grieķijas gaisa telpu) un kuras kopumā turpina vājināt Rietumu civilizācijas saturu. Pat ļodzīšanās ap Krievijas lidmašīnas notriekšanu vedina domāt – pašas NATO analītiķu savulaik nosauktās plaisas aliansē (starp Rietumeiropu un Austrumeiropu, starp Eiropu un ASV) nav kā pienākas aizdarītas. Tās ir tikai fiksētas. Citādi nebūtu iespējams konstatēt: «Amerikāņi saka: NATO – tie ir eiropieši. Eiropieši saka: NATO – tie ir amerikāņi» (K. Vokers). Bet gribētos, lai katrā gadījumā, kurš tā vai citādi skar NATO, alianses stāja apliecina mūsu drošību.
Un vēl. Pasaule ir mainījusies un mainās. Kā vienmēr. Man šķiet, ka NATO, Eiropas un arī Latvijas politiķi, runājot par drošību šo izmaiņu kontekstā, bijuši naski uzrādīt ienaidnieku, bet ir bezmaz aizmirsuši tādu drošības pamatnosacījumu kā… mīlestība. Tostarp, mainoties pasaulei, ne tuvu nav zaudējusi savu nozīmi Marisa Vētras doma: «Karavīrs, kas nīst savu ienaidnieku, ir ļoti vārgs pret karavīru, kas mīl savu tēvzemi.» Globālajā, NATO, Eiropas Savienības līmenī jūs varat saukt šo mīlestību par kopīgu mērķi, par vienojošo ideju, par globālās atbildības izjūtu, bet Latvijas līmenī tā vienmēr būs tik vien kā mīlestība pret savu tēvzemi. Dalība NATO vai Eiropas Savienībā to aizvietot nespēj. Ja tās nav, dalība drošību nevairos.