Restartēsimies kariņā?
Paradoksāli – vai visas starptautiskās organizācijas, kuras līdz šim lielījušās, ka ir drošības garanti Eiropā un pārējā pasaulē, patlaban nevis meklē ceļus, kā pasaulei nomierināties, bet nodarbojas ar potenciālā kara sajūtu eskalāciju. Tālu neatpaliekot no teroristisko slaktiņu un lokālo militāro konfliktu pārbaidītā pūļa. Vesels lērums valstu vadītāju, sākot ar Medvedevu un beidzot ar Erdoganu, sākot ar Lukašenko un beidzot ar Olandu, no politiķiem pārvērtušies par pareģiem. Tā vietā, lai skaidri definētu potenciālā kara iespējamību, izvērsumu un savu valstu rīcību, tie līdz ar medijiem un publiku piedalās minēšanā un vairāksolīšanā – būs vai nebūs trešais pasaules karš.
Lai apjēgtu, ko vērtas šīs klaigas, izrakāju lielu kaudzi dažādu –oficiālu un neoficiālu – situācijas vērtējumu. Diemžēl to kopums man neapliecina nepārprotamu gribu gādāt par mieru uz Zemes. Jo vairāk, nākas secināt, ka: – vai nu starptautiskās organizācijas (ANO, NATO, EK,…) ir tiktāl zaudējušas savu autoritāti, savu intelektuālo potenciālu, ka nezina, kā savaldīt situāciju pasaulē, kā apturēt kara draudus pat savā tiešas ietekmes telpā, vai arī šīs starptautiskās organizācijas pašas ir tiešāk vai netiešāk līdzdalīgas, teiksim, Sīrijas konflikta «izplešanā» pasaulē. Par Sīrijas un Ukrainas konfliktu iespējamo izvēršanos izteikušies vai visi, kam nav bijis slinkums, taču neatradu nevienu oficiālu starptautisku nolēmumu, kas paredzētu efektīvi apcirst šo konfliktu iespējamās metastāzes to sākotnē. Bēdīgi, ja starptautisko organizāciju pasivitāte nonāk pretrunā ar šo organizāciju amatpersonu pieļāvumiem (globāls karš ir iespējams). Manā uztverē tas noliek šīs organizācijas starp potenciālā kara pasūtītājiem.
Jo karš, ja tas būs, nesāksies ne Sīrijas, ne Ukrainas dēļ. Tas var sākties caur Sīriju vai caur Ukrainu, bet tie, kuri esošajā pasaules kārtībā saskata strupceļu un vienīgo izeju no šā strupceļa redz karā, grib karu daudz nopietnāku pretrunu dēļ nekā kašķi ne pirmā numura valstīs. Piemēram: pretruna starp resursiem un patēriņu; pretruna starp nacionālajām un transnacionālajām elitēm; pretruna starp «finanšu burbuli» un reālo ekonomiku; pretruna starp naudas varu brīvā tirgus paskatā un civilizāciju garīgo pamatu;… Turklāt es piekrītu tiem, kuri uzsver, ka noteicošā politiskā vienība potenciālajā karā nebūs valsts, bet civilizācija.
Cilvēces «restarts» caur karu daudziem liekas vēlams pasākums. Iespējams, tie starptautisko attiecību principi, par kuriem pasaule vienojās pēc Otrā pasaules kara un pie kuriem lielā mērā turas arvien, tiešām ir novecojuši. Tomēr, ja tos gribas mainīt kara ceļā, tad nevajag skatīties atpakaļ. Kaut vai tādā ziņā – priekš kam karot «ar stobriem», ja ir tik lielas kodolieroču rezerves un vēl citi moderni arsenāli? Karš, ja tas izrādīsies vārda «iznīcināšana» absolūts sinonīms, var mūs, labākajā gadījumā, novest pie Alberta Einšteina paredzētā iznākuma: «Es nezinu, ar kādiem ieročiem karos trešajā pasaules karā, bet ceturtajā noteikti – ar mietiem un akmeņiem.»
Tostarp tagadējās lokālās militārās kaislības, precīzāk – to interpretāciju, es uzskatu par «spēlītēm», ar kuru bezjēdzīgu dramatizēšanu, nenorādot cēloņus, kas tieši lokālo padarīs globālu, varbūt tiešām tiek «pamatots» iespējamais šo konfliktu izvērsums plašākā telpā. Piemēram, es pieļauju, ka būtiskākais Krievijas lidmašīnas notriekšanas iemesls bija vēlme izjaukt trauslās tuvināšanās pazīmes starp Eiropu un Krieviju, kādas parādījās pēc Parīzes slaktiņa. Taču karš šā incidenta dēļ nesāksies. Putins nav pašnāvnieks, lai karotu karu, kuram viņam, pirmkārt, nav pietiekamu resursu un kura sekas, otrkārt, viņš nevar paredzēt pat Krievijas telpā. Tomēr, lai arī Krievija ar NATO nekaros, viens man nav saprotams. Latvija nupat (netieši) paziņoja, ka Krievija briesmīgāka par Islāma valsti. Krievijas oficiālais tēls Rietumos apliecina draudu cilvēcei. Vai, ņemot to nopietni, var apgalvot, ka Latvija ir bezmaz «drošākā vieta pasaulē»? Kas tas ir – sevis mānīšana vai viena no informatīvā kara «pērlēm»?
Pagaidām es uzskatu, ka gan valstīm, gan dažādu civilizāciju pārstāvjiem, gan starptautiskajām organizācijām ir visas iespējas sarunām. Ir iespējama atklāta un godīga diskusija par potenciālā kara riskiem un to novēršanu. Bet nav skaidrs, vai miers ir mūsu «drošības garantu» prioritāte.