Kiplings teica, ka Rietumi un Austrumi nesatiksies. Ja varas attieksme, vai tā Brisele, vai Vašingtona, vai Mucenieki, pret Rietumu cilvēku patību turpinās būt pazemojoša un pakārtojoša, tie tiešām nekad nesatiksies.
Jo Rietumos nebūs cilvēka, ar ko satikties. Būs pastāvošā politkorektuma un tolerances izpratnes stulbuma apmāti ļautiņi, kuri savu patību turēs par sulaini, nevis par līdzbiedru citādajam. Vācijas medijos nesen viena astoņdesmitgadīga kundze dabūja pa mizu par to, ka bija nosaukusi melnādainu pusauga puišeli par nēģeri. Taču tika pilnīgi ignorēts tas, ka puika pirms tam nosauca kundzi par vecu mauku. Ja attiecības arī turpmāk tiks veidotas šādā garā, skaidrs, ka normāla sadzīvošana ir izslēgta. Kamēr oficiālā attieksme šādā vai šim līdzīgā veidā degradēs pamatiedzīvotāju pašcieņu un patību, tikmēr neiecietība pret patvēruma meklētājiem augs.
Tepat Muceniekos gandrīz tas pats izpaužas taustāmā, tā teikt, materializētā veidā. Ciema iedzīvotāji raksta: «Mūsuprāt, nav normāli, ka patvēruma meklētājiem viņu centrā ir pieejama sporta zāle, bērnu rotaļu istaba, bet mums, šī ciema iedzīvotājiem un saimniekiem, nav ne sporta zāles, ne labiekārtota stadiona, kuru jau šobrīd dalām ar patvēruma meklētājiem, savukārt pašvaldībai mūsu nodokļu maksātāju nauda būs jātērē, apmaksājot sociālos pabalstus un nodrošinot patvēruma meklētājus ar mājokli Ropažu novadā.» Kāpēc Mucenieku infrastruktūra nav vienlīdz kvalitatīva un pieejama visiem ciemā mītošajiem? Kāpēc par to netika laikus domāts un gādāts? Lai galu galā sarīdītu bēgļus ar vietējiem? Tādēļ, lai veicinātu to nebūt ne tik reti sastopamo attiecību uztveri, kad, kā raksta viens Neatkarīgās lasītājs, «tendenciozie politiķi un žurnālisti, kuri tagad izlokās», vienalga turpina savu «nāves kultūras propagandu»? Jo «postmodernā cilvēka augstprātība un paštaisnība, demokrātijas jēdziena izkropļošana ignorēja un turpina ignorēt veselo saprātu, apzīmējot to par homofobiju, rusofobiju…»
Mani tas vedina domāt, ka mēs, eiropieši, negribam vis labot tuvākā vai tālākā laikā pret Austrumiem pieļautās kļūdas, bet vēlamies tās atkārtot. Jo šī bezfrustrācijas (bez satraukuma) politika, caur kuru mēs degradējam savus principus un ļaujam liet sev uz galvas mēslus, var vest tikai pie konflikta. Kā mēs varam cerēt uz savu nacionālo interešu noturību, ja akceptējam to pazemošanas politiku?
Es nekādi nesaprotu, kāds labums, piemēram, no tā, ka britu parlaments aizliedz nesāt krustiņus darba laikā un ļauj darba devējiem, ja cilvēks uzstāj uz savu, atlaist viņu par to no darba, bet vienlaikus atzīst un pieņem policista vai ugunsdzēsēja darbam pielāgotus hidžabus. Man liekas, ka no tādas «politkorektuma» izpratnes rodas ne jau mīlestība pret citādo, bet pirmām kārtām riebums pret savējiem pakalpiņiem. Līdzīgu piemēru ir desmitiem, simtiem. Sodīšana par viedokli. Obligātā lojalitāte. Aizliegtās tēmas, kuru apspriešana kļuvusi nepieklājīga. Neiespējama atklāta to vai citu minoritāšu situācijas, sociālās, publiskās saskarsmes vērtēšana. Kāpēc? Lai padarītu normālu reakciju uz diskrimināciju par savu pretmetu?
Atsevišķu, mūsu leksikā ierastu un pieklājīgu, vārdu lietojuma tabuēšana, cenzēšana. Brutāla attieksme pret (savas) valodas, kultūras tradīcijām. Valodas piebāšana ar samākslotām protēzēm. (Aklie (blind) kļuvuši par neredzīgajiem vai vājredzīgajiem (partially sighted), kurlie (deaf) par vājdzirdīgiem (auditory handicapped), punduri par cilvēkiem ar auguma ierobežojumu (vertically challenged) utt., u.tml.) Liekulība kā izteiksmes, raksturojuma aptuvenība, aizplīvurotība. Obstrukcionisms, kas no «aizskarto» mazākumu puses izpaužas kā sociāla šantāža, kuras mērķis nav vis «aizskarto» gods, bet labums un privilēģijas. Kāpēc? Lai slēptā veidā apliecinātu to, ka demokrātija nav kopuma gribas, bet marginālu interešu noteikta?
Te nekādā ziņā nav runa par tiem dabiskajiem savstarpējo attiecību nosacījumiem, par pašierobežošanos, bez kā normāla sabiedrība nevarētu pastāvēt. Par labo toni, vai. Es respektēju arī Poruka «politkorektuma» formulu: «Tā iet, ka nesamītu ziedus, tā stāvēt, ka nevienam ceļā.» Bet – te bija runa par tādu politkorektuma, tolerances, lojalitātes līmeni, kas pieprasa cilvēka personības degradāciju. Es netaisos saprast, kāpēc man savas zemes publiskajā telpā Merry Christmas! (Priecīgus Ziemassvētkus!) vietā būtu jāsaka Happy Holidays! (Priecīgas brīvdienas!).