Mucenieku nota
Lai arī dzīvoju Rīgā, saku Paldies! Mucenieku ciema iedzīvotājiem par viņu vēstuli premjerministrei Laimdotai Straujumai.
Jā, jā, būs ļaudis, kuri arī šajā gadījumā sacīs: «Tad nu gan liela muiža – uzrakstīt kārtējo žēlabu. To var katrs.» Lēnāk pār tiltu! Šis ne tuvu nav tas gadījums, kad kaut kādas ciema lietas ātrāk būtu nokārtojamas, vienkārši organizējoties pašiem nekā rakstot valdīšanai. Mucenieku ciema ļaužu vēstule, ja rēķināties ar varas nolūkiem, attiecas uz katru no mums, uz katru pagastu un pilsētu. To var uzskatīt par notu valdībai.
Jo Mucenieki šobrīd ir ciems, kurā ir iespējams praktiski testēt ar bēgļiem saistītos valsts iekšpolitikas nolūkus, testēt Latvijas perspektīvu. Skatīties un domāt, kā, kādus noteikumus, kādus līdzekļus, kādu patvēruma meklētāju izvietošanas sistēmu vajag, lai maksimāli izslēgtu pamatiedzīvotāju diskomfortu un riskus. Bet Mucenieku iedzīvotāji raksta: «Mēs esam lielā neziņā un ikdienā ik uz soļa sastopamies ar situācijām, kas liek mums bažīties par savu drošību jau šobrīd. Mūs baida neziņa par to, kas notiks ar mūsu ciematu. Vai tas nepārvērtīsies par bēgļu ciematu vai arī par cietumu, kur cietumnieki būs ne tikai bēgļi, bet arī mēs.»
Ja ar patvēruma meklētāju (95% no tiem esot ekonomiskie imigranti) izvietošanu saistītā ES valstu perspektīva izvērtīsies tāda, kādu to šobrīd zīmē ES līderi, tad Mucenieku šodien pagaidām īpašā bilde var kļūt ikdienišķa daudzās Latvijas vietās. Ja problēma pastāvētu kristiešu civilizācijas ietvaros, varbūt varētu teikt, ka regulējumam, sadzīvošanai diezgan tikai ar humānismu. Taču «vecā» Eiropa pati jau ir uzkrājusi diezgan lielu praktisku pieredzi (multikulturālisma politikas aplamības), lai atzītu, ka šajā gadījumā ar humānismu vien nez vai pietiks.
Mucenieku ciema ļaužu vēstuli var uzskatīt par visas Latvijas pamatiedzīvotāju notu valdībai tāpēc, ka, raugoties iespējamajā ar patvēruma meklētāju plūsmu saistītajā nākotnē, skaidrs, ka valsts varai arī šajā tēmā pagaidām ir nospļauties uz savu iegribu vai direktīvu sekām vietējā vidē un ļaudīs. Lokālā līmenī runa ir par garantijām katra atsevišķa pamatiedzīvotāja drošībai un ierastajam (kultūras izpratnē) dzīvesveidam. Valsts līmenī runa ir par nācijas identitātes saglabāšanu un stiprināšanu nākotnē.
Mucenieku iedzīvotāju vēstule varēja izpalikt. Jo vai tad par intensīvu patvēruma meklētāju, imigrantu pieplūdumu Latvijā oficiālos līmeņos netiek runāts vismaz desmit gadus? «Latvija ar imigrācijas nepieciešamību un tās problēmām, saskaņā ar prognozēm, saskarsies 5–10 gadu perspektīvā. Tas nozīmē, ka Latvijai ir laiks, lai veiktu stratēģisko plānošanu un lai valsts šajā konkrētajā jautājumā noteiktu nacionālās intereses.» (I. Indāns, Diena, 3.12.2004.) Tātad – legālo un nelegālo imigrantu uzplūdi Latvijā, vērojot to, kas notiek Eiropā, bija (tika?) prognozējami? Jā, es zinu, ka starp citiem valstiskiem tukšpapīriem pastāv arī migrācijas koncepcija, bet valsts prakses līmenī definētas nacionālās intereses es tajā nesaskatu.
Neraugoties uz to, ka mums ir vesela pārvalde, kurai ar šīm lietām būtu jānodarbojas, praksei pievērsta patvēruma meklētāju izvietojuma modelēšana, saderības izpēte acīmredzot nav notikusi. Lai arī – kas traucēja laikus, ja ne citur, tad konkrēti Muceniekos izrunāt ar iedzīvotājiem iespējamās attiecību standartsituācijas un definēt operatīvas, reālas, efektīvas to risinājuma iespējas? Kas traucēja spriest, vai Muceniekos šo cilvēku jau nav par daudz un vai tiešām neveidojas situācija, kad «tas vairs nebūs mūsu ciemats, bet gan patvēruma meklētāju ciemats»? Vēstules saturs liecina, ka nekādu sistēmisku varas pasākumu šajā sakarā nav bijis. Un, ja ar tam valdības pārstāvim, kurš 25. novembrī apmeklēs iedzīvotāju sapulci Muceniekos, būs kādas atbildes uz cilvēku pamatjautājumiem, tad tās būs solījumu, nevis atbilstoši situācijas nopietnībai padarīta darba līmenī. Bet šo situāciju pat Gabriela Merkele Vācijā jau sauc par «vēsturisku pārbaudījumu». Vairāk uz dienvidiem no Vācijas to sauc par «humānu katastrofu».
Tostarp «Latvija diemžēl ir kā tāds primitīvs organisms, kā tārps – kad baksta ar kociņu, tad sāk locīties. Bet tā nedrīkstētu būt», teica profesors Taivāns (Diena, 14.05. 2011.). Diemžēl Mucenieku ļaudīm jābūt šādam kārtējam kociņam. Paldies viņiem par to.