Karš vai kara pozas?

Saistībā ar slaktiņu Parīzē pat amatpersonas lieto vārdu «karš». Ja jau karš, tad karš. Tikai tad man kā pilsonim gribētos saņemt nevis kara propagandu, kas norāda mums pareizos domāšanas virzienus, bet zināt kara cēloņus un dabūt pilnvērtīgu kara telpas novērtējumu. Proti – skaidras atbildes ne tikai uz jautājumu, kas ir mūsu ienaidnieki, bet arī uz jautājumu – kāpēc mēs, eiropieši, esam ienaidnieki? Nav nekādā mērā attaisnojama nevainīgo slepkavošana, bet objektīvai skaidrībai šajā lietā man ar norādēm uz Islāma valsti, uz islāmistiem (ar «islāmisms» te apzīmēju politisko islāma ideoloģiju) nekādi nepietiek.

Komentāra apjoma nepietiks pat jautājumu sarakstam, uz kuriem gribētos saņemt godīgas politiķu atbildes. Nosaukšu iemeslus, kas rada trīs no tiem. Pirmkārt. Šī gada februārī ASV pētnieciski analītiskās organizācijas Stratfor dibinātājs un direktors Džordžs Frīdmans savā ļoti atklātajā uzrunā The Chicago Council on Global Affairs uzteica Ronalda Reigana politiku, kurš Irākā atbalstīja abas puses, «lai tās karo savā starpā, bet nekaro ar mums. Tas bija ciniski, amorāli, bet tas strādāja.» Savukārt ASV oponents Kadafi 2011. gada martā, kad ASV, Francija un Lielbritānija jau veica specoperāciju Lībijā, sacīja: «Paklausieties, jūs, cilvēki no NATO! Jūs mēģināt sagraut sienu, kura aiztur afrikāņu imigrācijas plūsmu uz Eiropu, sienu, kura aptur AlQaeda teroristus. Šī siena ir Lībija. Jūs to iznīcināt.» Viņa dēls Seifs citviet piebilda: «Jūs redzēsiet miljoniem nelegālo imigrantu, un tam visam sekos terors.» Ir lērums spilgtāku izteikumu par to, kurš tad apgādāja šo reģionu ar dažādiem «pavasariem», bet jautājums ir šāds – kad īsti sākās šajās dienās daudzinātais karš, kas ir atbildīgs par to pēc būtības un kas tiks darīts, lai pēc šī brīža ienaidnieku sagrāves (es ceru) mēs paši pārstātu tos radīt?

Otrkārt. Frīdmana kungs, pateicis, ka ASV apgādā ar kājnieku ieročiem un artilēriju Baltijas valstis, Rumāniju, Poliju, Bulgāriju…, pateicis, ka «mums nav attiecību ar Eiropu. Mums ir attiecības Rumāniju, Franciju… Nav Eiropas, ar kuru ASV būtu kādas attiecības», savā traktējumā daudzināja Juzefa Pilsudska divdesmito gadu ideju par federālas valsts veidošanu starp Baltijas un Melno jūru, lai izslēgtu Vācijas un Krievijas dominēšanu. Šis «starpjūru projekts» (Latvija tajā ietilpst), šī buferzona ir aktuāla, jo «nav pieļaujams, ka Vācijas kapitāls apvienojas ar Krievijas resursiem». Viņš bija pat kategoriskāks: «Vai nu Ukraina būs buferzona, vai Rietumi izvērsīsies Ukrainā.» Manā uztverē vēlme ieslēgt Krieviju Āzijā nozīmēs karu. Vismaz auksto karu (Frīdmana kungs tā arī teica: atgriežamies vecajās sliedēs). Ja turklāt šogad regulāri ticis uzsvērts, ka «ES drošības un ārējai politikai pietrūkst jaudīguma», «Eiropa vāji sagatavota militāram uzbrukumam», «Vecās pasaules nesagatavotība adekvātai atbildei ārējās agresijas gadījumā satrauc» u.tml., tad rodas jautājums – cik frontēs vienlaikus Eiropa grasās (un spēj) karot vai pieļaut karu savā telpā? Ko tas Eiropai maksās?

Treškārt. Jautājums – ja šobrīd teroristu ceļš, pieņemsim, ir: Sīrija – Brisele – Parīze, tad kādi šobrīd ir terorisma ceļi? Tikai no Tuvajiem Austrumiem uz Rietumiem? Vai varbūt arī no Rietumiem uz Tuvajiem Austrumiem? Tie šodienas bēgļi, kas man lielā mērā šķiet savdabīga lielgabalu gaļa, kurā ieceptas granātas, kam jāsprāgst Eiropā, ne tuvu nav pirmie. Astoņdesmito gadu pilsoņu karu zaudētāji atrada patvērumu Eiropā. «Musulmaņu brālība dzina asnus visā kontinentā. Jaunajā vidē bija pieejami sociālie pabalsti, nauda, tam pievienojās konstitucionālā aizsardzība un izdevīgi patvēruma noteikumi, kas ļāva turpināt veco cīņu» (islāma pētnieks Fuāds Adhami, Diena, 15.05.2004.). Fuāds Adhami raksta, ka 11. septembra nāves pilotu vadītājam izšķirošais bija «tas islāma veids, ko ļāva izveidot Hamburga». Imigrācija tiem nozīmēja drošību, un Eiropa bija neticīgo zeme, kas ļāva bez nāves briesmām radikalizēt līdzpaņemto ticību. Lojalitātes izrādīšana mītnes zemēm bija minimāla, bet «asimilācija nav nekas cits kā «kultūras izvarošana»» (D. A. Džādžahs). Jautājums – ja saistībā ar Parīzes slaktiņu Eiropā nāk modē lietot vārdu «karš» un ja vismaz viens no šī kara vektoriem ir vērsts pret islāmistiem, vai Eiropa ir atradusi efektīvu mierīgas līdzāspastāvēšanas politiku ar tiem, kas šo ideoloģiju gadu desmitiem netraucēti kultivē pašas Eiropas telpā?