Punkts pacietībai
Eiropai sen vajadzēja ar mietu pa pieri. Ne tik daudz tādēļ, lai no profesionālām vaimanām un dekoratīvas prakses pārietu pie profesionālas Islāma valsts iznīcināšanas vismaz Eiropas telpā. Galvenokārt tādēļ, lai tiktu galā un skaidrībā ar sevi. Lai pārstātu uzskatīt Eiropas Savienību par lopu kūti, kurā atsevišķi lopi grib dominēt, bet nevienam nav skaidrs, kā vārdā dominēt.
Eiropai jāsāk pašai atbilst tām vērtībām, ar kuru eksportu, laikam taču tikai inerces dēļ tā joprojām nodarbojas, kuras pat mēģina uztiept daļai pārējās pasaules, bet neuzskata par vajadzīgu tās pienācīgi uzturēt savās mājās kā nākotnes, patības un identitātes pamatu. Tikai šī irdenuma dēļ Islāma valsts var atļauties cerēt un apgalvot, ka tai izdosies izmantot «mūsu pašu vērtības un likumus savā labā».
Es te nerunāju par cilvēku Eiropu. Cilvēku Eiropa šodien pieder Francijai. Sērās, līdzjūtībā un lūgšanās.
Es te runāju par funkcionāru Eiropu, kuri pastarpina Eiropu no sevis pašas, padara priekšstatus par tās, par katras nācijas identitāti, par nekatra un nekāda pūļa priekšstatiem, kuram katrai darbībai ir «cilvēcīgs» attaisnojums. Bijušais Francijas Eiropas lietu ministrs Pjērs Lelušs teic (delfi.lv, 7.11. 2015.), ka «šī gada vasara noteikti ir viens no pēdējiem brīdinājuma signāliem Eiropai, jo tai jāstājas pretī vēl neredzētai un nekontrolētai masveida imigrācijai no dienvidiem. Bez humanitārās krīzes mēs piedzīvojam arī eksistenciālu pārbaudījumu Eiropas nākotnei un drošībai.» To pašu var teikt saistībā ar teroristiem. Manā uztverē slaktiņš Parīzē pielika brīdinājuma signālu virknei punktu. Es vismaz ceru, ka ES līderi, ka Eiropas līderi to uzskatīs par punktu. Par pacietības mēru. Lai arī man liekas, ka līdz šim, turklāt neraugoties uz visai garo šo «brīdinājuma signālu» virkni, Eiropa no tiem, arī no 2001. gada 11. septembra Amerikā (2796 upuri), nav neko mācījusies. Bet pēc Amerikas 2004. gadā taču bija Spānija (191 upuris), 2005. gadā Anglija (56 upuri), 2008. gadā Indija (173 upuri). Islāma valsts savas spējas parādīja Libānā, Turcijā, Ēģiptē, Tunisijā... Šajā sakarā es gribu attiecināt uz Parīzes slaktiņa cēloņiem to pašu, ko Leluša kungs saka par imigrāciju kā eksistenciālu draudu: «Tas nav saistīts tikai ar šīs vasaras dramatiskajiem notikumiem, bet gan ilgi augošas un satraucošas parādības materializēšanos, kuru valdības spēj kontrolēt arvien mazāk un kas saistīta ar vairākiem draudiem.» Proti – 13. novembrī Parīzē materializējās «ilgi augoša un satraucoša parādība». Taču – tas vēstījumu kopums, ko dažādu valstu amatpersonas sestdien atskaņoja dažādos kanālos un dažādās valodās, man pamatā skanēja kā aicinājums tikko apzagtā dzīvoklī ierīkot papildu atslēgas un krampīšus. Nu tik nu gan, nu tik nu sāksim... Žēlastības nebūs! Dzīvosim – redzēsim, bet pagaidām liekas, ka «ilgi augošo» parādību ES un tās dalībvalstu līderi nav laikus pamanījuši un adekvāti novērtējuši (varbūt par izņēmumu var uzskatīt Angliju ar Kemerona «briti vispirms» politiku, kura paredz konkrētu pasākumu kopumu). Tie joprojām velkas nopakaļ notikumu gaitai.
Politiski Eiropai šo asiņu un šīs tūļāšanās cena būs politikas (un, ja politika nebūs adekvāta, arī sabiedrības) radikalizācija. Pati Francija tam būs labs piemērs. Ja Fransuā Olands jau pārskatāmā nākotnē un ne tikai Francijas, bet ES līmenī nespēs panākt kaut vai Šengenas zonas pastāvēšanas nosacījumu izmaiņas, kā arī visai kategoriskus grozījumus starptautiskajās normās, kas pievērstas bēgļiem, imigrantiem, laimes meklētājiem un arī, piemēram, interneta telpas lietojumā, tad var droši derēt, ka pēc pāris gadiem viņu vēlēšanās nomainīs vai nu Nikolā Sarkozī vai Marina Lepēna (Nacionālā fronte). Savā ziņā var teikt, ka teroristi Parīzē izdarīja tā sauktajiem bēgļiem lāča pakalpojumu. Parīzes slaktiņa metastāzes, tā galēji atsaldētais, aukstasinīgais cinisms – nogalināt pēc iespējas vairāk cilvēku, gribi vai negribi, veidos vai pat noteiks attieksmes fonu.
Tas ir labi, ka Latvijas prezidents sestdien centās mūs mierināt. Tas bija cilvēcīgi. Šodien viņam un citiem valsts vadītājiem jāsāk apliecināt, ka šim mierinājumam ir pamats. Jo mēs vairs nedzīvojam Eiropā, kuras lielākajā daļā 70 gadus nav bijis kara. Mums ir jāveido sava drošība atbilstoši mūsdienu konfliktu raksturam un to izpausmes veidiem. Būtu muļķīgi paļauties, ka Latvija mūsdienu procesos paliks neskarta oāze. Bet, lai tā būtu iespējami pasargāta, mums jābūt gataviem šos procesus apsteidzošā līmenī. Turklāt, ja gribam izdzīvot, mums jākļūst pilsoņiem. Mums jāredz, kas notiek apkārt.