Krišanas slieksnis

Nākamā gada valsts budžets arvien vairāk sāk izskatīties pēc sliekšņa. Laimdotas Straujumas valdība kritīs vai nu pirms tā, vai pēc tā, vai pār to. Lai arī valdības krišana pār budžetu ir respektējams (un cienījams) politiskās klasikas priekšnesums, es tomēr palieku pie tā, ka valdībai jākrīt pār kārtējo mēģinājumu «glābt» bankrotējušu uzņēmumu un kārtējo nespēju sniegt cilvēkiem kvalificētu argumentāciju, kāpēc tas jāglābj.

It kā šī intriga, šī krišana nekrišana nav nopietnas analītiskas uzmanības vērta. Jo tās izvērsums, turpmākais risinājums un iznākums (jauna valdība, bet diez vai jauna koalīcija), visticamāk, nenovedīs ne pie augstākas politikas kvalitātes, ne pie lielāka izpildvaras profesionālisma valsts lietās. Ja būs vētra, tad tā būs vētra Saeimas spainītī. Protams, mediju centība piešķirs šīm jaunas valdības dzemdību konvulsijām valstisku svaru. Par to nav ko brīnīties – atsevišķa deputāta vēdergraizes iepretī tautas veselībai mediju uzmanību piesaista proporcijā (vismaz) trīs pret vienu.

Kāpēc šis sarkasms? Pirmkārt, tāpēc, ka pastāv tāds vārds kā «gaidas». Vai tad mēs, lai cik ar mācīti vai nemācīti būtu, katru reizi, kad vēlēšanas vai valdību maiņa, kaut ar mazu kripatu savas būtnes neceram, ka nu gan vara mainīsies uz labu? Un patiesi – ij vēlēšanas, ij valdību maiņa ir iespēja mainīties. Šo gaidu dēļ (bet ja nu tomēr!) mediji meklē saturu politiskajā balastā, mediji pievērš uzmanību potenciālam cilvēkos, kuri to labāk nodzers nekā uzrādīs politikā, mediji gatavi maksāt uzticības dividendes vai katrai jaunai politiskai kombinācijai, pat ja to noteicis cinisks, savtīgs aprēķins. Šajā ziņā mēs nemānām jūs, mēs ceram tāpat kā jūs. Un, atklāti sakot, es gribētu, lai gaidas saglabājas arī tad, ja piedzīvosim kārtējo vilšanos.

Bet, otrkārt, tāpēc, ka Saeimai kā tādai, protams, ir politisks svars, taču jau labi sen nav nekādas politiskas vērtības. Un viens no iemesliem, lai cik dīvaini liktos, ir tas, ka Saeimā nav nekādas reālas opozīcijas. Līdzīgā izpratnē, kā tās nav Krievijā vai Baltkrievijā. Proti – ir opozīcija vārda pēc, ir protestētāji, cilvēki, kuri reflektē, uzrāda pozīcijas, valdošās koalīcijas kļūdas… bet nav jaunas idejas, nav jauna kvalitatīva, vitāla un sabiedriski auglīga alternatīvas politikas piedāvājuma nesēju. Latvijā prolatviskumaprokrieviskuma «akumulators» izrādījies ārkārtīgi ērts, parocīgs līdzeklis gan Saeimas pozīcijas, gan opozīcijas politiskai (ideoloģiskai) izlaidībai. Lai praksē kā ar dzēšgumiju izdzēstu pat nianses, kurām it kā būtu jāatšķir liberāļi, konservatīvie, sociāldemokrāti… Salīdziniet, piemēram, Saeimas, valsts pārvaldes un, teiksim, Rīgas domes pārvaldes kvalitāti un nosauciet vismaz dažas būtiskas (!) atšķirības ideju (!) prakses (ne retorikas) kontekstā. Es tās neredzu. Un tas ir viens no iemesliem, kas man liek secināt, ka Saeimas partiju centienu mērķis ir tikai vara. Ne Latvija, ne valsts, ne latvieši, ne krievi, bet – tikai vara. Tāpēc Saeimai nav politiskas vērtības. Tikai funkcija. Un jebkura varas (valdības) kombinācija patlaban attaisnos tikai funkciju.

Treškārt, no kā gaidīt jaunu valdību pēc būtības, ja visas (!) Saeimas partijas uzvedas kā ķēkšas? Tām svarīgāk, kura no tām lielākā, resnākā, kurai bagātāks vai ietekmīgāks vīrs (sponsors)… nevis – kura labāk prot vārīt. Neviena no tām neseko līdzi notiekošajam programmatiski. Proti – neuzskata par vajadzīgu būt konsekventām gan attieksmē pret to, kas saistībā ar valsts praksi teikts šo partiju papīros, gan arī lemjot konkrētas valsts lietas. Pietiek ar pēdējā laika izpausmēm (budžets, pašvaldību izlīdzināšana, reemigrācija, bēgļi, skolotāju algas…), lai konstatētu, ka «tekošais moments» Saeimā ir apēdis rītdienu. Neraugoties uz to, ka šīs valdības deklarācijas pirmā rindkopa ir veltīta rītdienai (ilgtspēja, dialogs, izaugsme…). Turklāt es sāku domāt, ka Vienotība ir tāda, kāda ir, tāpēc, ka tai slikti partneri. Jo tikmēr, kamēr Vienotība ir līderis, tiem visumā šķitis parocīgāk izlikties par auniem. Par ko tad citu liecina pašas koalīcijas vēlme uzturēt valdības problēmu kā Vienotības, nevis koalīcijas problēmu? Jaunai valdībai jāizriet no kašķiem pašā Vienotībā tāpēc, ka tās partneriem jau ir pa «savam» lielajam amatam, bet premjers «pienākas» Vienotībai? Tiem valdības maiņa ir tikai formalitāte. Ko tie visi var piedāvāt jaunai valdībai pēc būtības? To mums nav dots pat nojaust. No mums būs diezgan ar iedomām un simpātijām. Nevis zināšanu.