Pusaudžiem viss aizliegtais liekoties interesants – teica amatpersona. Vai tad, ja skolotājas ik pirmajā septembrī noliktu zinību ierindniekiem priekšā obligātos simt gramus, tie stiprākus dzērienus vairs nelietotu?
Šādi murgi nestāv tālu no Saeimas pieejas skolēnu attiecībām ar alkoholu un no izglītības censoņu pieejas mācību interesantumam. Ja jau krievu lamu vārdu parādīšanās latviešu mācību grāmatās tiek skaidrota ar "mācību interesantumu", tad jādomā, ka Latvijas pedagoģiskā doma par interesantuma stūrakmeni uzskata nevis kādus gara atklājumus, bet gan padibeņu subkultūru. Galantā laikmeta vēsturē rakstīts, ka vienu laiku kokneju (cockney) valoda bijusi Anglijas augstāko aprindu modes lieta. Latvijā padibeņu, zemāko slāņu leksika nav tikai modes lieta, bet tirgus virzītāja. Manuprāt, reklāma, dažādu izklaidētāju mutes un mediju telpa ir pilna ar apzināti trulinātu latviešu valodu. Droši vien tādēļ, lai potenciālie patērētāji sajustos ieinteresētāki. Tikai tur, kur kokneji izlaida burtu h, latvieši nu iestarpina bļā. Nav brīnums, ka arī skolotāji ceļu uz bērniņu sirdīm redz caur tuvināšanos padibeņu leksikai un stilam. Turklāt krievu lamu vārdi latviešu mācību grāmatā nav pirmais gadījums, kurš liek domāt, ka mācību standarts te kautri un mazās porcijās, taču apzināti tiek tuvināts padibeņu standartam. Vai tad pirms kāda laika izglītoti ļaudis neieteica apgādāt atsevišķus slāņus ar "vienkāršotu latviešu valodu"? Vai tad padibeņu standarts nav nomācošs anonīmajā čatotāju plūsmā? Citā līmenī – vai tad intelekta iespēju ierobežošana (zinātnes, intelektuālo, radošo izdevumu stāvoklis u.c.) nav solis pretī padibeņu standartam? Šādu piemēru ir diezgan, lai domātu, ka tā ir apzināta politikas attieksme pret sabiedrību, tās līmeni nākotnē.
Notrulināšana un nodzirdīšana stāv blakus. Saeimas konvulsijas – aizliegt tirgot šņabi tad un tad, tik metru no kaut kā vai tik stundu pirms vai pēc pusnakts – ir tikai liekulība, kamēr šajā jomā nav secīgas valsts politikas. Kamēr valsts politika pievērsta tam, lai, darbojoties unisonā ar alkohola ražotājiem un izplatītājiem, nosargātu un vairotu tā patērētāju skaitu un patēriņa apjomu. Tēlojot nespēju izskaust pat nelegālo, kontrabandas alkoholu vai tabaku.
Runājot par pusaudžiem, kāds tad reāli būtu Saeimas uzdevuma apjoms? Eiropā 89% jauniešu vecumā no 15 līdz 16 gadiem biežāk vai retāk lieto alkoholu. Ap 20% (pētījumi Polijā un Francijā) pusaudžu jau lieto alkoholu pār mēru. Utt. Tā ir viena daļa no Saeimas uzdevuma apjoma saistībā ar nodzeršanos.
Turklāt tā ir tikai daļa no fiziskās (!) uzdevuma puses. Pamatuzdevums saistās ar apziņu, ar sabiedrības pārveidošanu. Ja pat tādās valstīs kā, piemēram, Polija, Francija vai Zviedrija, kas centušās šo problēmu definēt nacionālās politikas līmenī, tiek teikts, ka problēma tomēr padziļinās, tad acīmredzot ar šo rādītāju fizisku spiešanu uz leju nepietiek. Nepietiek izsludināt skolās desmit dienas bez alkohola vai sodīt ar diviem gadiem cietuma un 45 000 eiro soda naudu (Francija) tos, kuri iesaista pusaudžus sistemātiskā un pārmērīgā alkohola lietošanā.
Ja tas notiek skolā, tad 3 gadi un 75 000. Tas savukārt liecina, ka iespējama skola kā nodzeršanās perēklis. Tāpat Latvijas skolu attiecības ar smēķēšanu un alkoholismu, spriežot pēc mediju vēstīm, nav principiālas. Drīzāk tās ir koķetas. Lai gan nesen, šķiet, 2005. gadā, likumā par bērnu tiesību aizsardzību tika ierakstīts, ka vecāku pienākums ir audzināt bērnos neiecietību pret smēķēšanu un alkohola lietošanu. Likumi jāpilda, bet, ja skolēnu dzeršana top sociāla problēma, tad acīmredzot likumam nav nodrošinājuma valsts politikā.
Vara arī attieksmē pret pusaudžiem operē ar aizliegumu, nevis politiku, kas rēķinātos ar visu problēmas cēloņsakarību kontekstu. Tas nozīmē, ka pieaugušajiem un viņu dzīvei nebūs autoritātes bērnu acīs. Tā vietā, lai lolotu patriarhālas ilūzijas, ka aizliegumi nesīs ilgstošu un paliekošu efektu, labāk būtu pārstāt uzskatīt pusaudžus par zīdaiņiem un jauniešus par bērniem. Jo laiki ir mainījušies. Bez daudziem citiem aspektiem bērnu neatkarība nu ir daudz lielāka nekā pirms pārdesmit gadiem. Bet, ja kāds jūtas neatkarīgs, tas nozīmē, ka viņam var deleģēt daļu pienākumu (!), kurus līdz šim veikuši tie, no kā jaunie ļaudis bijuši atkarīgi. Taču, ja pieaugušie nopietnu attiecību vietā sāk paši uzvesties tīņu subkultūras ietvaros, tad tie top vai nu smieklīgi, vai apliecina, ka tur bērnus par neaptēstiem un truliem, neciena tos. Nav brīnums, ka saprašanās valodu tad tiecas noteikt padibeņu standarts.