Imunitāte nav privilēģija
Es ceru, ka pļēgurus nākamajā Saeimā neievēlēs. Es ceru, ka nākamajā Saeimā neievēlēs cilvēkus, kuri neapzināsies savu statusu un atļausies publiski izrādīties kā lopi.
Taču – manā uztverē nevajag pārvērst deputāta imunitāti par publiskā tirgus preci. Šobrīd es būtu kategoriski pret deputāta imunitātes atcelšanu. Jo imunitāte nav personiska privilēģija. Turklāt imunitāte nenozīmē neaizskaramību un nesodāmību.
Protams, ja Saeima uzskata, ka likumdevējs vairs nespēj darboties kā tautas kalps pēc būtības, deputātiem jāatņem ne tikai administratīvā imunitāte (varētu strīdēties par imunitātes saglabāšanu laikā, kad deputāts veic tiešos parlamentārieša pienākumus). Protams, ja Saeima atzīst sevi par žūpu, bandītu, par savtīgu varā iepirkušos personāžu patvērumu, labākajā gadījumā – tikai par izpildvaras gribas apliecinātāju, tad kriminālā un administratīvā deputāta imunitāte ir lieka būšana. Un vēl imunitāte nebūtu vajadzīga tad, ja sabiedrības attieksme pret negācijām un deputātu centieniem tās novērst būtu aktīva un principiāla ik dienu.
Bet – es kaut kā nemanu, ka politiskā un arī sociālā vide būtu principiālas pozitīvā un taisnīgā aizstāves. Un, ja tā nav, tad deputātam ir vajadzīga šī īpašā nosacītā tiesiskā aizsardzība, kas viņu turklāt neatbrīvo no atbildības likuma priekšā, bet tikai pastarpina šo atbildību, paceļ lēmumu par sekām likumdevēja līmenī.
Imunitāte nav «savējo» aizsardzības instruments. Tā vajadzīga godīgiem deputātiem, kā zināma garantija viņu netraucētai pozitīvai darbībai. Vismaz tik ilgi, kamēr sabiedrība uzskata par labāku uz šāda deputāta (vai katra pozitīva vienpatņa) darbību vien gļēvi noskatīties vai pasīvi to komentēt.
Turklāt ir pat labi, ka visi šādi gadījumi nonāk tieši Saeimas dienaskārtībā. Tiek piekārti, kā smejies, pie tās lielā zvana, nevis paliek tik vien kā protokola darījums starp policistu un tautas kalpu. Tas ļauj precīzāk spriest par Saeimas kā kopuma izaugsmes vai degradācijas pakāpi. Bet, otrkārt un galvenokārt, bez imunitātes varētu iztikt arī tad, ja pati Saeima kopā ar tiesībsargājošām instancēm būtu padarījusi nenovēršamu atmaksu tiem, kuriem ienācis prātā traucēt deputātu viņa godprātīgos darbos. Taču ne mūsu politiskā kultūra, ne arī tiesiskā apziņa ir tik augstas, lai izslēgtu, ka imunitātes liegums padarīs deputātus vēl uzņēmīgākus pret dažāda rakstura intrigām, mēģinājumiem viņus ietekmēt vai manipulēt ar viņiem.
Es uzskatu, ka Satversme nav jālabo, bet ir jālabo izlaidības līmenis Saeimā. Satversme ir kritērijs. Un, ja deputāts atļaujas šim kritērijam neatbilst pat administratīvos «sīkumos», tad nav vis jāpazemina kritērijs, bet, sasniedzot zināmu «pacietības mēru», jādegradē konkrēts cilvēks kā deputāts. Nevis aptverošā līmenī jāreducē norma, kura vismaz kaut cik garantē netraucētu godīgu deputāta darbu pēc būtības. Jo – galvenais te nav piemāvies deputāts pie stūres, bet likumdevēja potenciāla saglabāšana. Ja deputāts nespēj tam atbilst, nav jāierobežo likuma noteiktā imunitāte, bet konkrētam cilvēkam jāatņem mandāts. Izskatās, ka Saeima kārtējo reizi negrib mainīt situāciju pēc būtības, bet, izbīdot sekundāro par galveno, tik vien kā nevēlas «smērēties» ar savējiem, pati atbildēt par tiem. Paskatījos arī argumentus, ko par labu imunitātes liegumam lieto pāris citas valstis un starptautiskas organizācijas (GRECO...). Veselīga polemika ir tad, kad tiek spriests par to, ka likumdevējs normatīvi akceptējis tādu tautas kalpu imunitātes līmeni, kas nelien nekādos konstitucionālos rāmjos. Bet pamatā – tāds pats populisms kā pie mums. Vai, kas sliktāk, argumentācija itin labi iekļaujas tajā izteikumu un rīcības kontekstā, kas paredz vājināt nacionālo valstu un to varas nozīmi.
Tātad, ja deputāti kļuvuši lēti un spēj noskaņoties tikai sīkām lietām, tad ne kriminālā, ne administratīvā imunitāte viņiem nav vajadzīga. Lēti ļaudis par tās atcelšanu ļoti priecāsies un uzskatīs, ka deputāts beidzot nolikts tuvāk tautai, ka nu ir «viens likums visiem». Bet, ja deputātiem tomēr ir padomā kaut kas tāds, kas liktu mums pacelt galvas no politikas dubļiem uz tās zvaigznēm, tad imunitāte patlaban viņiem vēl vajadzīga tāpat kā bruņiniekam bruņas. Jo viņiem jāpadara Latvija imūna pret ļauno jebkurā tā izpausmes formā un mērogā.