Galerta katarse – patrīcēs un norims?

Hamlets ir traģēdija. Maxima veikala sabrukšanu arī dēvē par traģēdiju. Taču tās novērtējumā, manuprāt, pastāv nopietnas «žanra problēmas». Sevišķi politiķu un birokrātu galā. Lai gan šajā gadījumā tieši viņu profesionālisms un godaprāts turpmākai (!) notikumu gaitai ir vissvarīgākie. Jo – tā tomēr bija īsta traģēdija. Proti: «īstā traģēdijā neiet bojā varonis – iet bojā koris» (J. Brodskis). Vai tad tie 54 cilvēki devās uz Maxima, lai «spēcīgā raksturu un kaislību sadursmē izpaustu personības konfliktu ar pasauli»? Viņi devās turp nopirkt dienišķo maizi. Tikai nopirkt dienišķo maizi. Bet – viņi gāja bojā cilvēku radītu iemeslu dēļ. Viņus noslepkavoja.

Ģenerālprokurors vēsta, ka gaidāmas «ekspertu cīņas». Nevis solidārs ekspertu darbs, lai nonāktu pēc iespējas tuvāk iespējami pilnīgai šīs traģēdijas cēloņu kopuma atklāsmei un novērtējumam. Tas ir viens no signāliem, ka šajā (varas) ļaužu lokā traģēdijas uztvere sāk izvirst. Tas ir gatavs laipot, lai saglabātu pats savu līdzšinējo, pirms traģēdijas pastāvējušo status quo (tostarp sasaisti ar lobistiem, pienākuma un atbildības nošķirtību utt.).

Par to liecina arī Saeimas izmeklēšanas komisijas šaubas – publiskot vai nepubliskot politiski un morāli atbildīgo uzvārdus (esmu par to, lai objektīvi pamatoti uzvārdi tiek nosaukti). To var uztvert kā vēlmi saudzēt savējos. Es to uztveru traģiskāk. Proti – komisija konstatējusi, ka sistēma, režīms ir tik nožēlojamā, nolaistā stāvoklī, ka konkrētu personu nosaukšana nozīmētu fiksēt vien tos, kuri konkrētā laikā pastāvējuši noteiktā amatā. Lai arī citi pirms viņiem šajos pašos amatos (iekļaujot to sarakstā arī tā saucamos ekspertus) nav bijuši ne par matu labāki.

Tāpēc es ieteiktu Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanas komisijai beigt skaldīt matus, turpināt darbu un gala rezultātā nākt klajā ar kvalificētu politisku (!) ziņojumu, kas vērtē režīma kvalitāti kā tādu, kas iesaka pamatotas, aptverošas tā izmaiņas. Lai pēc Zolitūdes traģēdijas tiktu izslēgts, ka zem dziedātājiem sabrūk Dziesmu svētku estrāde, pār skolēniem nogāžas klases griesti, gājēji dabū uz galvas drupas no zaļās pelerīnēs ietītiem graustiem… Būves diemžēl nav vienīgā joma, kas satur būtisku traģēdijas potenciālu, kas provocē cilvēku zaudējumu. Pat tad, ja «koris» neiet bojā, pat tad, ja daļa «kora» intensīvi pāriet citā «korī», atlikusī «kora» daļa tuvojas savai izjukšanai, savai bojāejai. Tā arī ir traģēdija. Šajā traģēdijā Zolitūde ir «tikai» epizode. Kriminālisti var to izmeklēt kā atsevišķu gadījumu. Civillietās katrs var izvirzīt atsevišķas prasības. Politiski vērtēt to kā «atsevišķu gadījumu», manā uztverē, vairs nevar. Tas nozīmētu apzinātu tuvredzību. Līdz šim pieejamie, ar Saeimas izmeklēšanas komisijas darbu saistītie teksti un izteikumi, ieskaitot ziņojuma gala versijas, liecina, ka mums pasniegts šim, teiksim, lokālās attieksmes kontekstam vairāk vai mazāk sakarīgs detaļu apkopojums… līdz ar izvairīšanos no politiskiem vispārinājumiem. Proti – savdabīgs oficiāls nekrologs, ar kuru šis varas līmenis (Saeima) savas kompetences līmenī vēlas pielikt «incidentam» punktu. Tostarp politikas kvalitātes (!) noteikto traģēdijas cēloņu kaut cik komplekss vērtējums manā uztverē pagaidām ticis apiets. Tātad – «kora» bojāejas riski turpinās vairoties. Lai arī, piemēram, paša komisijas priekšsēdētāja atziņa «tagad Latvijas vara vairāk līdzinās galertam vai receklim» (NRA, 2.10.2015.) jau šķiet pietiekama, lai pievērstos varas kā tādas novērtējumam pēc būtības.

Proti, Zolitūdes traģēdija citu, līdzīgas dabas un līdzīgas cēlonības notikumu virknē ir pietiekami nopietns iemesls, lai daudzām lietām Latvijas politikā pateiktu: «Diezgan!» Tostarp, piemēram, nosakot, ka politiskās un morālās bezatbildības sekas ir nenovēršams statusa zaudējums. Pat profesionālā ziņā neaizvietojamiem cilvēkiem nav jābūt priekšniekiem vai deputātiem, ja atbildības ziņā tie ir vien gļēvi profāni.

Šķiet, tieši traģēdiju visvairāk saista ar vārdu «katarse». Lūk, ja Saeimu, ja valdību saistībā ar Zolitūdes traģēdiju būtu pārņēmusi reāla katarse, mēs varētu uzelpot. Tad varētu cerēt, ka ne tikai tiks atrādīti vainīgie šajā traģēdijā, bet arī ka dzīvības briesmas kļūs reāli mazākas. Vismaz veikalos. Jo katarse latviski nozīmē – šķīstīšanās, attīrīšanās.