Sabiedriskums guļ

Ūjināšana – tā ir tikai sasaukšanās. Proti – kā sauc, tā atsaucas. Nav izslēgts, ka šāda saziņas forma Latvijā var kļūt par publisko attiecību pamatvalodu. Iespējams, drīz vien, diskutējot par politiku, mēs sazināsimies ne vairs ar vārdiem, bet ar savai attieksmei atbilstoši intonētām skaņām un žestiem.

Kā citādi, ja gan par politikas, gan par mediju satura ideālu, manuprāt, visai strauji kļūst anonīmo interneta komentāru satura koptēls. Kā citādi, ja tas iespaidojas ne tik daudz no pētnieciskiem, analītiskiem notikumu vērtējumiem un prognozēm, cik reflektē sociālajos tīklos tiražēto lakonisko paviršību un braukšanu pa virsu. Kā citādāk, ja gan vārds «pilsonis», gan vārds «lasītājs» kļuvuši par vārda «patērētājs» sinonīmiem. Kā citādi, ja uz politikas ēdienkarti nav iespējams attiecināt vārdus «nacionālā virtuve», bet divi iecienītākie ēdieni tajā ir konformisms un populisms. Valdības vadītāja saistībā ar bēgļu lietām uzvedas kā barakas vecākā bēgļu nometnes komandanta priekšā, bet parlaments ar budžeta struktūru grasās izdarīties kā pirmsskolas puika, kam plastmasas pistolīte tuvāka par lasīšanu un maizīti. U.tml. Kā citādi, ja tā sauktais sabiedriskums ir tiktāl aizsnaudies vai devalvējies, ka (vismaz līdz vēlēšanām) politiķi var ar to nerēķināties.

Ar to gribu teikt, ka smadzenes ir vajadzīgas ne tikai politiķiem, bet arī sabiedrībai. Ar to gribu teikt, ka ne tikai politikai jāveido sabiedrība, bet arī sabiedrībai politika. Un, ja pensionāru, skolotāju, lauksaimnieku… pārstāvji nāk pie Saeimas ar ūjināšanas līmenī sagatavotām prasībām un mērķiem, tad manā uztverē tie pilnīgi pelnīti dabū no parlamenta pārstāvjiem pretī vai nu ūjināšanu, vai vidējo pirkstu, vai kādu spēcīgāku vārdu (protams, protams, tautas kalpi nekad neko tādu nedrīkst atļauties). Konkrētā gadījumā tie ir tikai brālības, savstarpējas atbilstības žesti. Jo, lai notiktu savstarpēja uzlādēšanās, ne vienam, ne otram nav potenciāla. Tāpēc katrs nāk pārmest otram arī pats savu nevarību. Izsprūk lādēšanās. Vai ūjināšana.

Savā ziņā tas pats, tāda pati radniecīga «saūjināšanās» patlaban raksturo valdības koalīciju. Visiem labi zem šīs koalīcijas paklāja. Tik vien bēdas, kā Nacionālās apvienības maigā lekšanās un nespēja aizstumt no priekšas Solvitu Āboltiņu (Interesanti, kā vārdā? Vai tad kāds koalīcijā, kāds Vienotībā būtu mūsdienu politikas nākotnes redzējumā izaudzis no paklāja apakšas?) Neesmu pētījis, kāpēc Solvita Āboltiņa taisīta bezmaz par «balto zvirbuli». Pat Vienotībā. Nezinu, vai viņai ir ciešams vai neciešams raksturs. Taču personiski es daudz labprātāk redzu politikā cilvēkus ar raksturu nekā bezrakstura tipus. Jo tieši tie, kam raksturs, piešķir notikumiem virzību, gaitu. Latvijas politikā šādu, pašu (ne no varas, ne sabiedrības puses) iniciētu gaitu es patlaban nesaskatu. Koalīcijas intrigas, ministru šūpošana, pat pārsimt bēgļu uzņemšana kā no āra nācis, nevis pašu apsvērts pienākums… – tās ir sastingušas politikas pazīmes. Vara mēģina pārliecināt sabiedrību, ka labākais algu, pensiju, skolu… stāvoklis ir iesaldēts stāvoklis. Principā valdībai, koalīcijai šādā situācijā būtu jāatkāpjas bezspējas, nākotnes bezspējas dēļ. Taču tā nenotiks. Vienotība nesīs savu krustu tālāk. Pārējie, tā sauktie partneri, kolēģi arī turpmāk nelaidīs garām izdevību izgāzt pār Vienotību paši savu bezpalīdzību. Bet – neviens nesaņemsies un neteiks: «Laid mani savā vietā, es zinu, kas jādara!» Mums ir stabila valdība.

Manā uztverē ir jāķeras pie būtiskas Latvijas politiskā arsenāla pārvērtēšanas. Ņemot vērā laiku, kurš turklāt negaida, ir jāpārvērtē valsts iekārtas efektivitāte, jāpārvērtē tā saucamās stratēģijas, tā saucamie ilgtermiņa plāni, valsts varas atbildība par sociālo polarizāciju, valsts varas kvalitāte, uzturot starptautiskās attiecības… visi valsts pamatparametri. Kādēļ? Lai beidzot radītu reālu, varai obligātu ilgtermiņa politikas, nākotnes politikas pasūtījumu. Lai noteiktu no šī pasūtījuma izrietošus, reālus varas atbildības mehānismus, kādu mums lielās līnijās joprojām nav. Šis nosacīti «stāvošais» laiks (kurš tomēr negaida) ir šādiem darbiem gana labs. Mums ir attieksmē pret savu valsti snauduļojoša vara. Tā jāpamodina. Bet, lai vara negulētu, arī sabiedrībai jābūt nomodā.