Politika programmē nabagus
Gribētos zināt visnotaļ jaukās ziņas: «trūcīgo skaits pusgada laikā sarucis teju par 10 000» kvalitatīvo kontekstu. Un – vai tāds maz ir? Jo, kāda jēga publicēt «pliku» faktu? Cerības, ka muļķi to norīs kā varas taisītu sīrupu? Trūcīgie novērtē pārtikas pakas, kuras atkal dala kopš maija, taču ne jau to dēļ samazinās trūcīgo skaits.
Es varētu nepukstēt, ja nabadzībā sevi kā likums būtu noveduši tikai paši indivīdi. Taču nabadzība Latvijā ir sociāla problēma. Turklāt pat Pasaules Banka savulaik atzina, ka Latvijas trūcīgais nav profesionālis. Viņš ir trūcīgais, līdz sameklē kaut īslaicīgu, bet darbu. Arī tāpēc trūcīgo skaits mainās. Šā gada sākumā trūcīgo skaits bija mazliet audzis, tagad – krities. Droši vien rudenī atkal augs. Jā, kopējā tendence ir – samazināties. Ne tik sen trūcīgo te bija 4% no visiem ļaudīm, tagad – 2,8%.
Taču (sociālās) politikas līmenī prieks par šo dinamiku ir pāragrs. Pirms pāris gadiem Pasaules Banka definēja, ka uz robežas ar trūcīgā statusu atrodas ap 30% Latvijas iedzīvotāju, bet GfK konstatēja, ka par trūcīgiem varētu turēt 90% mūsu ļaužu. Tieši šis platais slānis «uz riska robežas» acīmredzot ir iemesls daža laba ierēdņa vai eksperta vēlmei tomēr taisīt Latvijas trūcīgos par «profesionāļiem». Jo, redz, trūcīgā statuss tiem izdevīgs, jo tad var dabūt visādas haļavas (veselības aprūpes atvieglojumi, elektrība lētāka, dzīvokļa pabalsts,…). Acīmredzot šie cilvēki trūcīgos to pamatmasā redz līdzīgus sev. Ar tādu pašu aprēķina morāli. Bet starpība ir tā, ka trūcīgo un maznodrošināto izturēšanos nosaka elementāra vajadzība izdzīvot, kamēr tie, kas viņus tiesā, saskata tajā alkas iedzīvoties. Katrā ziņā arī šajā kontekstā es gribētu redzēt konkrēti pamatotu Labklājības ministrijas (LM) amatpersonu ne reizi vien atskaņoto viedokli, ka Latvijas trūcīgie pastāv «pabalstu atkarībā». Cik no visiem un kādu pamatiemeslu dēļ? Taču kopumā es domāju, ka nevis individuālie, katra trūcīgā apsvērtie, bet tieši sociālā, politikas līmenī noteiktie trūcīgo motivācijas pasākumi ir nepietiekami un neprecīzi adresēti. Ja tie būtu pietiekami un precīzi, tad nevajadzētu konstatēt, ka «katram piektajam krīze nav beigusies».
Turklāt, vērojot mūsu dzimstības – mirstības dinamiku, skaidrs, ka vecie trūcīgie pamet šo pasauli straujāk, nekā jaunie nāk vietā. Divdesmit piecu gadu laikā politika, kas reāli spētu panākt pretēju dinamiku, nav parādījusies. Varbūt LETA (20.07.) vajadzēja rakstīt, ka trūcīgie šā gada pirmajā pusē atstiepuši kājas straujāk nekā citkārt? Un cik trūcīgajiem izdevies šā gada pirmajā pusē kļūt par sprīdīšiem? Es pazīstu divus, nē, četrus tādus. Viena cilvēka zināšanai tas šķiet ļoti daudz. Un nevienu no tiem četriem viņu statuss nav nolaidis kā cilvēku. Arī tāpēc man liekas, ka lielā mērā publikā pastāvošā «mitoloģija» par trūcīgajiem kā padibeņu pamatmasu ir pašas varas, varbūt LM ražota. Un – varbūt trūcīgo kļuvis mazāk arī tāpēc, ka statusa saņemšanai nepieciešamajā lietvedībā parādījušies jauni šķēršļi, bet servisa kultūra no ierēdņu puses kļuvusi vēl zemāka. Esmu ar dažiem nabagiem staigājis viņu ceļus pa kantoriem. Attieksme man nepatika.
Un vēl, lai normāli komentētu faktisko stāvokli, es vēlētos līdzās «plikajam» faktam redzēt ainavu maznodrošināto lauciņā. Un, pat, ja «plikais» fakts ir tiešām pozitīvs no visām pusēm, gribētos, lai kungi netur sveci zem pūra un atklāj savus labos darbus, kas veduši pie labklājības līmeņa, pie mājsaimniecību stāvokļa izmaiņām. Un vēl es gribētu atrast oficiālu vērtējumu tam, kā mēs šajā ziņā patlaban izskatāmies Eiropas, ES kontekstā. Pirms dažiem gadiem «nabadzības riskam pakļauto» skaita ziņā mēs bijām 10% virs ES vidējā.
Vārdu sakot – lai desmit tūkstoši varētu objektīvi vēstīt, ka nu ir bagāti (vismaz turot prātā, ka «nabadzība un bagātība ir vien mūsu prāta un domu stāvoklis» (N. Greisa)), politikai jākļūst tādai, kas nespiež (ar mazspēju piespiedu migrācijas apturēšanā, ar nevarību demogrāfijas lietās, ar nespēju izskaust depresīvos reģionus, ar neziņu, kā pārvarēt milzīgo ienākumu diferenci dažādos slāņos utt.) cilvēkus programmēt sevi nabadzībai.