Karogs nav mutautiņš
Ieraudzījis Satversmes tiesas (ST) nesen respektēto valsts karoga neizkāršanas attaisnojuma motivāciju – «izteiksmes brīvības ierobežošana», tūdaļ nodomāju, ka Satversmes tiesa rīkojusies gluži tāpat kā savulaik Marks Aurēlijs.
Proti, viens no viņa galminiekiem, neļaudams sev tikt vaļā no gāzēm tusiņā, kas notika imperatora klātbūtnē, cietās tiktāl, ka nomira. To redzēdams, Marks Aurēlijs teica, ka turpmāk nevienam sava «izteiksmes brīvība» vairs nebūs jāierobežo. Vēl sazin kāpēc atcerējos, ka viens no detalizētākajiem karoga lietošanas aprakstiem ir ASV. Bet – tur valsts karogu var dedzināt. Mēģinājumi to aizliegt caur tiesu bijuši neveiksmīgi. Jo tā tikšot ierobežotas pilsoņu tiesības uz vārda brīvību.
Domāju, ka mūsu karogs mums vēl nav pietiekami tuvs. Kaut vai salīdzinot ar tiem pašiem amerikāņiem. Vai somiem. Pat karoga pacelšanu svētkos mēs savā vairumā pagaidām (tā man šķiet) uztveram nevis kā savu privātu darbību, bet kā «valsts lika», kā varas protokola noteiktu pasākumu. Un – es nezinu – priecāties vai nē par ST lēmumu saistībā ar valsts karoga izkāršanu–neizkāršanu. Katrā ziņā oficiālo attieksmi pret jebkuru karoga aizskārumu «apvainojošā veidā» (Izraēlas formulējums) es saglabātu šeit tikpat stingru kā Vācijā. Nevis kā Dānijā, Zviedrijā vai Japānā, kur izdarības ar savu (!) karogu varai ir samērā vienaldzīgas. Jo es uzskatu, ka mūsu etiķete (tajā skaitā karoga etiķete) attiecībās ar savu valsti (nevis politisko režīmu) ir zemā līmenī. Esmu redzējis valsts karogu plīvojam starp mēslu čupām, netīrā vidē, esmu redzējis to plīvojam skrandainu, pagalam izbalējušu, vazājamies pa zemi vai grīdu, plīvojam zemāk par municipālajiem karogiem,… Manuprāt, arī šādas situācijas ir apvainojums valsts karogam un par tām varētu arī sodīt.
Vai sodīt par karoga neizkāršanu? Man nav striktas atbildes. Bez tiešā atceres iemesla man daudzās sēru karogu dienas liecina arī par to, ka mēs pat savu traģēdiju uztveram sašķelti, vien kā noteiktu sabiedrības grupu savrupnieki. Bet ST saistībā ar valsts karoga izkāršanu akceptētā formula – «izteiksmes brīvības ierobežošana» – man tomēr nepatīk. Jo tad man šķiet, ka ST vai nu ir akceptējusi karoga neizkāršanu kā nesodāmu protesta formu, vai arī ņēmusi par pilnu, piešķīrusi vispārinājumu zemas kultūras ambīcijām.
Jo pilnīga un dabiska, šķiet, ir tikai dzīvnieku izteiksmes brīvība. Kolīdz runa ir par cilvēku attiecībām, parādās nosacītība. Dzīvnieki nenēsā kaklasaites un nespiež viens otram roku (ķepu). Dzīvnieki nelieto kabatas lakatiņus. Mēs lietojam. Un tā esot kultūras pazīme. Bet – karogs nav ne šlipse, ne mutautiņš. Iespējams, nevajag ar spēku, ar varu (kā padomju laikā) uztiept valsts simbolus, tradīcijas un rituālus privātai sadzīvei. Lai gan – es nekādi neierobežotu atsevišķa cilvēka vēlmi pacelt valsts karogu savās (!) svarīgās dienās. Neatkarīgi no tā, vai oficiāli kalendārā ir darba vai svinama diena.
Valsts karogs simboliski uztur un atgādina mums mūsu katra piederību valstij. To, ko ST uzskata par viedokli vai viedokļa nepaušanu, es uzskatu par attieksmi. Politikai būtu jāgādā, lai tai nevajadzētu cilvēkiem uztiept valsti ar varu. Proti – par tādu nācijas kultūras līmeni, kad formālā audzināšana un publiskā uzvedība nav divas pilnīgi dažādas lietas. Turklāt – sulaiņu attieksme pret karogu ir tikpat nožēlojama kā ciniķu attieksme. Sulaiņu, kuri demonstrē savu «karodzniecību», klādami valsts karogu par galdautu, iešūdami tajās pašās šlipsēs, drukādami uz alus kausu paliktņiem,… Tas ir tas pats, kas amorālai iestādei lepoties ar savu ētikas kodeksu.
Vārdu sakot, kamēr karogs ir varas rokās, es par tā izkāršanu–neizkāršanu nesodītu. Savukārt tad, kad karogs, tā jēga būs tautas rokās un sirdīs, attieksmi pret to regulēs nevis sodi, bet reputācija. Ja manā pagalmā valsts svētkos karoga nebūs, tad mana reputācija līdzcilvēku acīs būs samaitāta. Izkārt valsts karogu – tas tad būs (kā daudziem jau ir) mans paša izjusts privāts pienākums. Tad man pat prātā nenāks iet uz Satversmes tiesu un sūdzēties par to, ka valsts simboli sagādā man gremošanas traucējumus.