Tiesības uz ķēdi
Vienīgās Valsts prezidenta tiesības, kuras tas gūst, jau stājoties amatā, bet kuru motivāciju es lāgā nesaprotu, ir tūlītējas tiesības uz katra ordeņa augstāko šķiru. Šī vēlme padarīt prezidentu līdzīgu Ziemassvētku eglītei (līdz šim auga mežā, bet nu jau, redz, kas) acīmredzot ir kas līdzīgs savlaicīgam gandarījumam par potenciālo vientulību politiskajā vidē.
Bet – turpat vēl minētas «tiesības uz ķēdi». Šīs tiesības mani sajūsmina. Kas par to, ka runa ir tikai par mūsu nozīmīgākā ordeņa ķēdi? Tiesības uz ķēdi pieļauj plašākas, pat «dziļi simboliskas», interpretācijas iespējas, un oficiālā protokola stīvums no tām dabū savu tiesu zīmīgas ironijas.
Jo, kas dabūjis ķēdi, tam ir iespēja pieķēdēties. Vai nepieķēdēties. Šā vai tā – ķēde norāda, ka arī šajā amatā absolūta neatkarība, absolūta neitralitāte nebūs iespējama. Būs jāpieķēdējas. Tā ir politika. Tā vēl nav dilemma. Dilemma ir – palikt par suni vai nepalikt.
Raimonds Vējonis, stājoties darbā, teica: «Visiem jāapzinās, ka drošību un labklājību Latvijai sniegs tālāka un dziļāka sadarbība ar mūsu partneriem ES un NATO.» Labi, ka pateicis A, viņš pateica arī B:
«…jāmācās veiksmīgāk un efektīvāk aizstāvēt pašai savas intereses, kas iepriekš ne vienmēr ir izdevies.» Tas ļauj cerēt, ka sasaistes abos galos, vismaz Latvijas Valsts prezidenta līmenī, pastāvēs kolēģi un partneri. Taču valstu, kuras, pieķēdējoties ES, izvēlējušās suņa, nevis sevi cienoša partnera, lomu, manuprāt, ir diezgan daudz. Tik daudz, ka atsevišķu valstu intereses ES pārstāj būt pašsaprotama lieta, bet nosacījumu diference atkarībā no valsts mēroga un jaudas liekas mazsvarīga. Grieķija ļāva «ekspertiem» sevi izčakarēt, bet tagad – tikai pati vien vainīga. Tiek pat apgalvots, ka grieķu tauta nav pietiekami rātni pildījusi savu pieķēdēta suņa lomu. Vārdu sakot – negribas dzirdēt prezidentu rejam uz savu tautu tās stājai nevēlamu iemeslu dēļ vai pieņemam no āra tādu barību, kas gandē valsts veselību.
Bet – ne jau Eiropa būs galvenā Raimonda Vējoņa dilemma. Ar savas vienkāršās, taču emocionāli spēcīgās runas saturu viņš pats noteica sev diezgan smagu prezidentūru. Un ne jau tikai tāpēc, ka piesauktajiem darbiem kā tādiem vajag visu varas atzaru reālu piepūli. Galvenokārt tāpēc, ka pati Latvijas politiskā elite laika gaitā centusies darāmā vidi vairāk devalvēt nekā sakārtot. Un arī Vējoņa kunga lepnums – sabiedrība, pat intelektuālās elites līmenī, bijusi pārāk pasīva valsts veidošanas darbā. Piemēram, Vējoņa kungs savā runā uzsvēra kopīgo. Bet – kas politiskajai videi ir reāli kopīgs? Izņemot kopproduktu? Citādā ziņā (Monkluā variants u. tml.) partijas par kopīgo nav spējušas vienoties. Latvijas politiķiem ne reizi vien aizrādīts: kur jābūt kopīgajam, tur jums – vakuums. Modē arvien sadrumstalotība un sašķeltība. Turklāt – partiju viedokļi ir nivelēti līdz bezjēdzībai. Tāpat kā medijos, arī politikā alkas pēc reitingiem bijušas spēcīgākas par alkām pēc vērtībām un personībām. Tāpēc nav ko brīnīties, ka viedokļu vietā ir «dogmas» un pat diskusija par un starp šīm «dogmām» lāgā nepastāv. Tā aizstāta ar apkarošanu. Prezidents uzsvēra vajadzību pārvarēt «ierakumu mentalitāti». Kā to pārvarēt, ja, piemēram, saistībā ar integrāciju pati vara laika gaitā degradējusi vai visus dabiskai integrācijai lietderīgos instrumentus. Ieskaitot diskusiju telpu, kurā būtu pārstāvēti visi, arī varai nepatīkamie, viedokļi. Vienpusējas, uztieptas integrācijas nebūs.
Tātad – vispirms būs jāmaina politiskais klimats. Bet šajā ziņā prezidents var izrādīties pieķēdēts apstākļiem, kuri viņa vēlmēm būs kā akmens kaklā. Es te nekādi neapšaubu prezidenta labo gribu. Es apšaubu politiķu, partiju labo gribu viņam vienoti atsaukties.
Tas rada galveno jautājumu – ja prezidents, īstenojot savu 8. jūlijā iezīmēto kursu, būs patiesi aktīvs, kas viņu reāli atbalstīs? Ja prezidents savos centienos paliks viens, tad viņu būs viegli iztaisīt par savdabīgu margināli, kurš, ticis pilī, iedomājas sazin ko. Vai tie, ar kuriem teicās lepojamies prezidents, atkal aprims pravieša gaidās, vai arī atbalstīs viņu tik pietiekamā un organizētā veidā, lai no tām zīlēm, ko viņš sēja mūsu apziņā savā runā, sāk augt reāli ozoli? Ne tikai prezidentam jāapliecina sevi, bet arī sabiedrībai jāapliecina, ka ar to vērts lepoties.