Neatkarība bez atļaujas

Tas ir labi, ka Latvijas vēstnieks NATO Māris Riekstiņš aizrādīja New York Times (NYT) ka ir nepiedienīgi mūsdienu kontekstā dēvēt Latviju par «bijušo padomju republiku». Taču mani daudz vairāk satrauc nevis tas, ka kāds tur Rietumos nosaucis Latviju par «bijušo padomju republiku», bet gan, piemēram, tas, ka ar «bijušo Padomju Savienību» saistītā nostalģija Krievijas oficiālajās (!) aprindās izpaužas Baltijas valstu neatkarības apstrīdēšanā.

Un te gan man liekas dīvaini, ka, neraugoties uz šīs darbības oficiālo izcelsmi, nav manāma nekāda diplomātiska reakcija ne no ES, ne NATO vadības puses. Uzsveru: ne tik svarīgs šajā gadījumā man šķiet, piemēram, Baltijas valstu ārlietu ministriju komentārs, cik oficiāli pausts ES un NATO vadības viedoklis. Līdzīgi, ja tiek, piemēram, kalkulēts, ka «Krievijas pirmais uzbrukuma objekts būs Baltijas valstis», tad turpat būtu jāstāv atgādinājumam, ka tiek gan iezīmēta varbūtējā uzbrukuma teritorija, bet politiski un militāri tas būs uzbrukums ES un NATO. Nevis vairs savrupām Baltijas valstīm. Ja šādās lietās pastāv kaut mazākā noklusējuma ēna, tas rada šaubas un mazina pārliecību par to, vai notes brīdī mums solītais būs līdz galam spēkā.

Var teikt: visi taču saprot, kas ar to domāts. Tad arī, piemēram, tā pati NYT var sacīt: visi taču zina, ka ar «bijušo padomju republiku» domāta formāla Latvijas PSR pastāvēšana. Tomēr – manā uztverē, un sevišķi attieksmē pret valsti noteicošiem pamatjēdzieniem, ir jāpastāv robežai, aiz kuras oficiālās attieksmes un attiecības tiek definētas līdz pēdējam sīkumam skaidri un nepārprotami. Proti – saistībā ar valsti noteicošiem pamatjēdzieniem sīkumu nav. Vai varbūt mēs taisāmies gūt mazohistisku prieku no tā, ka Latvijas neatkarība, ko PSRS 1991. gadā neesot bijis tiesību atzīt, tiks vazāta Krievijas varas gaiteņos. Protams, neapstrīdot Latvijas iekļaušanas PSRS likumību. Var jau saprast, ka kaimiņam jānovērš uzmanība no savām gaitām, jāmēģina uzkonstruēt ES telpā «precedents», kas varētu kaut cik atsvērt Krimas aneksijas vai Doņeckas un Luhanskas republiku pastāvēšanas juridiskos aspektus. Bet, manā uztverē – tieši tāpēc jo vairāk ir nepieciešama precīza, savlaicīga un kvalificēta oficiāla reakcija uz oficiālu ES un NATO dalībvalsts statusa apšaubīšanu citas valsts varas līmeņos. Pagaidām nav runa par lēmumu, par rezumējošu dokumentu. Taču es uzskatu, ka ij Krievijas ģenerālprokuratūra, ij tie domes deputāti, kuru iesniegumu prokuratūra pieņēma, nav nekādas privātpersonas. Tas, ka dažādi Krievijas varas līmeņi šajā sakarā spēlē «nezinīšus», tikai nostiprina viedokli, ka šis gājiens liekams to pašu apzināto, oficiālo aprindu inspirēto provokāciju grozā, kur «Latgales tautas republika» u.tml.

Nē, nedomāju, ka ikviena kaimiņvalsts izlēciena dēļ jāplēš mati. Par sekundāro, par bieži, pat apnicīgi tiražētiem sīkumiem nav ko cepties. Bet, ja oficiālā līmenī tiek skarts valstiskums, reakcijai, manuprāt, ir jābūt. Vai varbūt ES, NATO, Latvijas Ārlietu ministrija grib sagaidīt dokumentu, grib sagaidīt, kamēr šo Latvijas «likumības» lietu sāks apspriest Krievijas Valsts dome? Mūsu uzskati var būt pretēji, mēs varam izteikties, kā mums tīk, bet oficiālas spekulācijas ar valsti noteicošiem pamatjēdzieniem, manuprāt, nevar palikt bez reakcijas. Lai kāds juridisks absurds tās pašas par sevi būtu.

Mēs paši atguvām savu neatkarību. Ja kāds grib meklēt, kurš mums to atļāva, tam var teikt – apstākļi, vēsturiskie apstākļi.

Bet – ne jau nu PSRS vai kāds no tās agonijā dibinātiem institūtiem. Man gribētos, lai mēs arī plašākā un tieši šodienas kontekstā daudz vairāk uzsvērtu savas pašnoteikšanās nozīmību. Lietuvas prezidente sakarā ar Krievijas Federācijā rosināto Baltijas valstu neatkarības likumības pārskatīšanu teica: «Mūsu neatkarība izcīnīta ar mūsu pilsoņu asinīm. Nevienam nav tiesību to apstrīdēt. Tikai mēs paši lemjam savu likteni.» Gribētos, lai šī tēze arī Latvijā allaž (un visos virzienos) būtu spēkā. Jo, ja mūsu patība nebūs pietiekami jūtama, tad nebūs nekāds brīnums, ka arī turpmāk mūs kā patstāvīgu vienību tajā vai citā zemes malā palaikam vienkārši nepamanīs.