Valstu līderu gļēvuma tests
Ja man būtu jālemj par jaunu pasaules kārtību vai kādu citu ilgtermiņa ideju, ja es gribētu apsvērt sev izdevīgas degvielas cenas, izejvielu tirgus, noteikt, kam ar ko karot,… tad noteikti izvēlētos Bilderbergas kluba (grupas) formātu. Slēgtu, konfidenciālu sanāksmi «tikai ar ielūgumiem».
Turklāt – forumiem, kur globālā telpa tiek aplūkota, uzskatot nacionālos un pilsoniskos apsvērumus par sekundāriem, ir jābūt. Tāpēc uzskatu šādas, teiksim, privātās varas, sanāksmes pat par vēlamām. Pat Devida Rokfellera 1991. gadā Bādenbādenē paustais viedoklis: «Mūsdienās pasaule ir kļuvusi viedāka, tā ir gatava virzīties uz pasaules valdības pusi. Pārnacionāla intelektuālās elites un pasaules baņķieru vara neapšaubāmi pelna lielāku priekšroku nekā iepriekšējos gadsimtos praktizētā nacionālā pašnoteikšanās» ir diskutējams pēc būtības. Jo vairāk, ja laika gaita rada par to šaubas pašā klubā: «Šodienas pasaule ir pārāk sarežģīta un pārāk līdzinās daudzgalvainai hidrai, lai to pārvaldītu viens cilvēks vai pat to grupa» (R. Kolvails, The Telegraf, pērn maijā Kopenhāgenas konferences laikā).
Polemikai par pasaules uzbūvi ir jābūt. Cita lieta – ja arī «tehnoloģijas», ar kādām tiek panākta Bilderbergas kluba vēlmju īstenošana, paredz ignorēt sabiedrību, ignorēt nacionālos un pilsoniskos apsvērumus. Taču – pat, ja kaut cik atbilst patiesībai tas, ka Bilderbergas klubs iemieso pasaules valdību, mani tik daudz nesatrauc kluba ietekmes spēks un ar to saistītās sazvērestības teorijas, cik nacionālo valstu un to apvienību varas pērkamība un padevība, gatavība kalpot naudas varai un pārslēgties uz aizkulišu politiku tās dēļ. Ne jau Bilderbergas klubs, bet valstu un to apvienību vadītāji, bez kādas piedāvājumu inventarizācijas un diskusijas par tiem sabiedrībā, pakļāvušies kluba spiedienam, padara privāto varu augstāku par kopienu varu.
Pirmā Bilderbergas kluba konference notika 1954. gadā. Klubu radījusi «nepieciešamība uzlabot attiecības starp Rietumeiropu un Ziemeļameriku». Cita starpā klubam piedēvē Romas līguma (1957. g.) nosacījumu izstrādi, kas kļuva par Eiropas kopienas un eirozonas pamatu. Serbu avoti vēstīja, ka 1996. gadā Skotijā runāts par karu Kosovā kā «Balkānu Vjetnamu». 2006. gadā Otavā runāts par citu rasu pārstāvju izmitināšanu baltās rases valstīs. Utt.
Pati sevi Bilderbergas grupa apraksta kā «maziņu, elastīgu, neformālu un konfidenciālu starptautisku forumu, kurā var tikt izteikti dažādi viedokļi un panākta savstarpēja saprašanās. Vienīgais darbības veids – ikgadējas tikšanās. Tajās netiek pieņemtas rezolūcijas un programmatiski paziņojumi, nenotiek balsošanas». Trešā daļa dalībnieku nākot no politiskām, varas aprindām, divas trešdaļas no finanšu, rūpniecības, izglītības un sakaru jomām.
Uz pagājušajā nedēļā Tirolē notikušo konferenci neesot lūgti indieši, ķīnieši, brazīlieši, dienvidafrikāņi (vārdu sakot – kāds no BRIKS). Manuprāt, pieejamā konferences dienaskārtība (Grieķija, Irāna, Krievija, ASV (vēlēšanas), Tuvie Austrumi, mākslīgais intelekts, kiberdrošība,…) bija krietni aktuālāka par nesen notikušās G7 sanāksmes programmu. Daži avoti gan pamanījuši, ka dienaskārtībā nav bijis, piemēram, Ukrainas vai Islāma valsts (tā esot ģeopolitisks amerikāņu «spiediena» – uz Irānu, Ķīnu, Turciju, Eiropu,… – projekts). Tiek minēts, ka salīdzinoši lielais ielūgto Skandināvijas valstu un Turcijas opozīcijas pārstāvju skaits varētu vēstīt par turpmāku «karstuma» aktivizāciju Krievijas pierobežā. Šādi domājot, nav izslēgts, ka tas skar arī Baltiju.
Manā uztverē ar savu galvu domātspējīgām valstīm tas, ko Bilderbergas klubs grib (vai saistībā ar Bilderbergas kluba gribu izteiktie pieņēmumi), ir šo valstu gribu mobilizējošs faktors. Ja ideja vai risks (centralizēta pasaules sabiedrības kontrole, krīžu un karu ražošana, vidusslāņa izskaušana, absolūta izglītības kontrole – lai varētu programmēt sabiedrības apziņu,…) ir definēti, tad arī ar tiem saistīto rīcību ir vieglāk definēt. Bilderbergas kluba pasaules mēroga vēlmes un spiediens ir pasaules valstu līderu gļēvuma un pērkamības (vai gribas) tests.