Nav laika gaidīt citu reizi
Trešajā jūnijā piepildījās tas, ko 29. maijā konferencē Pilsoņu kongresa ieguldījums Latvijas neatkarības atjaunošanā paredzēja bijušais Latvijas komitejas lietu pārvaldnieks Andris Pauls-Pāvuls. Viņš teica: «Man šķiet, kļūstot par Valsts prezidentu, Levits būtu vienīgais, kurš šobrīd spētu saliedēt valstsnāciju un izbeigt 25 gadus ilgušās domstarpības Latvijas pilsoņu vidū. (..) Es neesmu tāds optimists kā Egils Levits, man šķiet, ka Zoodārza procedūra joprojām pastāv un 3. jūnija vakarā Egils Levits dosies atkal trimdā.»
Galveno iemeslu, kāpēc tas tā notika, definēja pats Egils Levits: «Es domāju, ka mana kandidatūra bija principāla rakstura, jo es iestājos par citu politisko kultūru. Šoreiz līdzšinējā politiskā kultūra un politiskā sistēma nostrādāja, bet sabiedrība redzēja, ka ir iespējama alternatīva. Redzēsim, kā būs citu reizi.» Savā ziņā attaisnojās arī Raivja Dzintara sacītais: «Uzticība Saeimai ir katastrofāli zema.»
Proti – shēmas, kas uztur varas, koalīcijas stabilu eksistenci (katrai koalīcijas partijai – vienu no valsts galvenajiem amatiņiem u.tml.), ir svarīgākas par politiku, ar kuru varētu sākt dzīvot. Proti – vēlme pārvērtēt varu un tās rīcību saistībā ar valsts nākotnes mērķiem pilnā to augumā un dziļumā pastāv un acīmredzot arī turpmāk pastāvēs pamatā kā valsts, nacionāla līmeņa papīros izteikta daiļrunība. Nevis kā mērķtiecīga reālpolitika.
Es neteicu, ka koalīcijas sajūsmai par iekšējo mieru, kas iestājies pēc prezidenta vēlēšanām, ir tikai savtīgs, bet nav nekāda objektīva pamata. Acīmredzot arī valsts politikas taktiskajos līmeņos dažādu politisko, tautsaimniecisko virzienu sinerģija sagādā koalīcijai lielas grūtības. Nepastāv kā absolūti pašsaprotams Saeimas, valdības uzdevums. Varbūt tāpēc, ka partijiskās intereses arī šajā līmenī joprojām svarīgākas par tautsaimnieciskajām. Varas stabilitāte, ja to nejaukt ar varas stagnāciju, ir ļoti būtiska lieta. Bet, ja tā nav stagnācija, tad arī pastāvošās situācijas un savu pilnvaru ietvaros rīcībspējīgs prezidents, manuprāt, var panākt, piemēram, to, lai ķēde veiksmes stāsts-konsolidācija, veiksmes stāsts-konsolidācija… nekļūst bezgalīga un nenoved līdz tādai valsts nacionālās jēgas iztukšošanās pakāpei, kad pat vienu no tās simboliem – prezidentu – nāktos stutēt vairāk ar pieņēmumiem nekā īstenību.
Tāpēc es ļoti ceru, ka taisnība būs tiem dažiem cilvēkiem, kuri teic, ka sabiedrība (ieskaitot mani) spriež par Raimondu Vējoni, nezinādama ne viņu, ne viņa patieso potenciālu. Jo Egila sacītais: «Redzēsim, kā būs citu reizi», lai arī saprotams, ir savā ziņā naivs. Proti – laika nav tik daudz, lai koalīcija pastāvētu savā pašapmierinātībā un iekšējā mierā līdz «citai reizei». Līdz šim līdzsvars koalīcijai bijis pamatā pašmērķis. Tiktāl pašmērķis, ka akceptēta mērķu aptuvenība. Gan atsevišķu gadu budžetu, gan it kā ilgtermiņa stratēģiju līmenī. Tāpēc – ja līdzšinējā politiskā kultūra turpinās izvirst, mēs varam nonākt uz pastāvēšanas sliekšņa, pirms vēl tā «cita reize» pienāks. Bet pastāvēšana man ne tuvu nenozīmē tikai fizisku eksistenci. Pastāvēšana man nozīmē kopienas (tautas, latviešu) garīgu, tautsaimniecisku un arī tiesisku nākotnei, pēctecībai pievērstu izaugsmi.
Šajā kontekstā Raimonds Vējonis, manuprāt, pilnīgi pamatoti sauc drošību par savu galveno prioritāti. Taču, piemēram, «zaļie cilvēciņi» var cerēt tikt mūsu telpā un mūsu galvās ne jau mūsu dalības NATO dēļ, bet mūsu iekšpolitikas, mūsu iekšējās nedrošības dēļ. Varbūt 1995. gadā tas bija savādāk, bet ne 2015. Ar to gribu sacīt, ka nav pārlieku grūti būt aizsardzības ministram, ja tavs resurss būtībā ir tikai apakšvienība plašākā kontekstā. Toties grūti nāksies būt Valsts prezidentam laikā, kad tavā rīcībā esošais drošības resurss zaudē potenciālu (emigrācija, apšaubāma izglītības kvalitāte, tautas veselības rādītāji…) un turklāt tu nevari apgalvot, ka šī resursa problēmu novēršanai ir droša, rezultatīva aizmugure (iekšpolitika). Tāpēc, ja prezidents gribēs drošību mums nevis iegalvot, bet uzturēt to pēc būtības visā tai svarīgo izpausmju spektrā – gan attiecībās ar sabiedrotajiem, gan paļāvībā uz saviem spēkiem –, viņam un viņa prioritātei vajadzēs pārliecinošu stāju jau no vakardienas.