Veiksmes stāstam cilvēku nevajag
Lasīju, ka valsts varētu pārtraukt atbalsta sniegšanu privāto bērnudārzu un aukļu pakalpojumiem. Nelasīju, ka viscaur valstī vecākiem būtu iespēja brīvi izvēlēties kādu alternatīvu, ka valsts bērnudārzi stāv tukši, rindas pazudušas,… Turklāt, motivējot šo nolūku, Finanšu ministrija (FM) atkal atklāj, ka bērns tai nav bērns, bet naudas maks, fiskāla vienība.
Bērns, kuram palaimējies nonākt turīgākā vidē, turīgākā pašvaldībā, tai pavisam cits bērns nekā tas, kura statusu lolo FM. «Valsts bērns» mums ir nabagu bērns. Taču – ar šādu «filozofiju», kad valsts atbalsta sistēmas netiek veidotas un izprastas kā ekonomiku stimulējošas, cilvēku rīcībspēju atbrīvojošas sistēmas, bet kā kaut kas līdzīgs ārzemju ubagam nomestai vai bezjēdzīgi zaudētai naudai, valstij neredzēt ne labklājību, ne izlīdzināšanu. No šādas pieejas izriet skolotāju algu nevienlīdzība, negatīva iekšējā, ikdienas migrācija (dažviet ir cilvēki, kuri līdz 20% savu jau tā pieticīgo ienākumu patērē ikdienas komunikācijai – lai tiktu pie darba, lai tiktu pie skolām, lai tiktu pie bankomāta,… nonsenss), pat bērnu un jauniešu vidē izteikta sociālā stratifikācija (tādā ziņā, ka, it kā gājušiem vienai sistēmai pakļautos bērnudārzos un skolās, to zināšanu, analfabētisma, dzīvesspējas līmenis ir krasi diferencēts),…
Tas tā nav nabadzības, tas tā ir politikas kvalitātes dēļ. Un stāsts nav par bērnudārziem vai par to, ka FM pat savā (valsts pārvaldes) vidē nespēj panākt ne politiku, kas taupa naudu, ne politiku, kas to vairo. Tas, ka šis «sīkums», kārtējā atbalsta dalīšana vai pārdalīšana kārtējās konsolidācijas gaidās atkal izpaužas kā iegriba bez jelkādas konteksta apjēgas, ir pamats un iegansts kārtējo reizi jautāt – kad Latvijas valsts pārvalde pārstās būt pretvalstiska? Proti – kad tās rīcība kļūs atbilstoša Satversmes preambulas (sociāli atbildīga valsts) un pašas varas akceptēto valsts nākotnes dokumentu saturam un būtībai? Manuprāt, Satversme un tāpat šie dokumenti paredz, ka cilvēks (tauta), viņa darbīgās (!) izredzes Ministru kabinetam, Finanšu ministrijai… ir nodrošināmas un turamas godā daudz lielākā mērā, nekā tas tēlots vishumānākajā, vispatriotiskākajā dzejolītī.
Lai negribētu neiespējamo, es, kad parādās kārtējā cilvēku degradējošā varas muļķība, mēģinu sevi pierunāt nesapņot utopiskus sapņus un izvēlēties ar Latvijas reālajām iespējām samērojamus kritērijus. Es gribu, lai mūsu veiksmes stāsts ir reāla katra cilvēka ikdiena. Un tāpēc samēram izraugos kretīniskākos režīmus pasaulē. Pat tos, kuri bijuši tik neciešami un necilvēcīgi, ka civilizētai pasaulei šķituši neizturami. Piemēram, Lībijā. Muammars Kadafi. Viņa noziegumu saraksts ir ļoti garš (iztrieca no valsts starptautiskas korporācijas, atļāvās dāvināt jaunlaulātajiem 64 000 USD dzīvokļa iegādei, aizklapēja NATO militārās bāzes, nelietīgi uzturēja daudzbērnu ģimenēm domātu veikalu tīklu ar simboliskām cenām pamatpārtikai, uzpirka medicīnas māsas ar algu 1000 USD un bezdarbniekus ar pabalstu 730 USD, uztiepa tautai bezmaksas medicīnu un izglītību, šķērdēja valsts naudu – par katru jaundzimušo maksāja 7000 USD, spekulēja ar minoritātēm, jo beidzot ļāva nēģeriem Lībijas dienvidos izmantot kādas nekādas tiesības, veicināja pārapdzīvotību – četrdesmit gados iedzīvotāju skaits valstī trīskāršojās,...). Cilvēks noteikti nebija viņa politikas centrā, un ne par kādu objektīvu veiksmes stāstu tur nevar būt ne runas. Jo veiksmes stāsts top redzams tikai tad, kad tiek atbrīvots no subjektīvā, no subjekta. Tāpēc arī Finanšu ministrija var bez pūlēm ap gāzt manus nīgros apgalvojumus un uzrādīt visnotaļ veiksmīgus iestādes «darbības rādītājus».
Ar šo «ekskursiju» uz Lībiju es tik vien kā gribēju uzsvērt, cik liekulīgas kļuvušas demokrātijas attieksmē pret cilvēku, pret demosu. Pat samērā ar totalitāriem režīmiem. Eiropa no apgaismības augstumiem pamanījusies iegāzties liekulības purvā. Diemžēl šis purvs nosaka sociālo politiku arī Latvijā. Politika nespēj uzrādīt cilvēka vērtību (ne tikai «kailās» dzīvības, bet, kas vēl svarīgāk, arī brīvības, gara,…) valsts praksē. Cilvēks top distancēts, pat izolēts (ar naudu, ar cilvēku kropļojošiem pieņēmumiem ideju, izglītības, saskarsmes,... laukā) no valsts «veiksmes stāstiem». Cilvēks tajos vairs neiederas. Ir lieks.