Acīmredzot reformas atsevišķās nozarēs te nekad nebeigsies, un nozares (medicīna, izglītība, kultūra, sabiedriskie mediji...) nespēs pārslēgties uz stabilu attīstību, ja vien to struktūras formāli nelikvidēs. Proti – ja neatlaiž visus no augšas līdz apakšai un jaunas struktūras komplektē tā, lai vecie principi un atsevišķos gadījumos arī vecie darba kolektīvi nemaisās pa kājām.
Taču – to vērts darīt tikai tad, ja ir iespējams atrast vadītājus, kuri spēj strādāt nevis "reformām", bet attīstībai, un tad, ja vadītāji spēj izveidot komandas, kuras strādā attīstībai. Ja tas nav iespējams, valstij nav vajadzības tērēties, piemēram, sabiedriskajiem medijiem, kuri nespēj veikt savu misiju, bet tikai (kopā ar pārraugošām organizācijām un politiķiem) izliekas, ka to dara. Sabiedriskie mediji, kas spēj vien fragmentāri īstenot to, ko varētu saukt par valsts (nacionālo) pasūtījumu, nav vajadzīgi. Šos fragmentus var deleģēt komercmedijiem. Cita lieta, ja sabiedriskie mediji ir nacionālā pasūtījuma iemiesotājs pēc būtības.
Taču nacionālais pasūtījums man šķiet mērķtiecīga stratēģija. Manuprāt, nacionālais pasūtījums nav ne tas, kas te paliek pāri un ārpus komercmediju interesēm, ne arī eklektisks sabiedriski, politiski, sociāli aktuālu tēmu un publiskā telpā pārstāvamo sabiedrības grupu uzskaitījums. Nacionālais pasūtījums ir stratēģiska, precīzi definēta un pietiekami nodrošināta kompleksa programma, kuras nolūks ir mērķtiecīgi veidot kvalitatīvu (!), izglītotu, noteiktos (nacionālos) principos, pamatvērtībās bāzētu sabiedrību, kura spētu attīstīt, stiprināt gan pati sevi, gan uzturēt valsti.
Ne politiķi, ne Nacionālā radio un televīzijas padome, nav bijuši spējīgi nacionālo pasūtījumu ne pienācīgi definēt, ne nodrošināt. Virkni pašmērķu līmenī īstenotu lokālu programmu nevar uzskatīt par nacionālo pasūtījumu. Es uzskatu, ka sabiedriskie mediji mazai valstij ir kategoriski nepieciešami. Kaut vai kā līdzeklis pret tās morālu izvazāšanu, tās nacionālā pamata degradāciju. Taču es daudz neraudātu, ja Latvijas sabiedrisko mediju to esošajā (!) paskatā nebūtu. Pirmkārt, tāpēc, ka nevaru publiski lāgā ne saskatīt, ne saklausīt to (pašu darbinieku, ne priekšnieku definēto) "lielo radošo potenciālu", kas šajos medijos esot. Otrkārt, tāpēc, ka tiem nav vai netiek doti resursi, kas ļautu sacīt, ka šie mediji spēj veikt ko vairāk par situācijas reflektēšanu vai manipulācijām. Spēj sniegt atklāsmi, nodrošināt nevis lēkāšanu no projekta uz projektu, bet savas darbības procesa (!) pozitīvu ietekmi. U.tml. Sabiedrisks medijs, kurš nav kvalitatīvs medijs, ir nonsenss. Treškārt, tāpēc, ka to sabiedriskuma uztveres centrs ir nobīdīts no sabiedrības uz politikas, varas pusi. Pat ja nav runa par angažētību, sabiedriskā doma top apstrādāta ar tiem uztveres stereotipiem, kas dzimuši dažos Rīgas centra kvartālos.
Krīze it kā ir visīstākais laiks, lai šīs problēmas atrisinātu pēc būtības, jo krīzes laikā pašai varai izdevīgi, lai sabiedriskie mediji patiešām būtu sabiedriski. Lai tie būtu patiesības tilts starp varu un sabiedrību, nevis partiju rupors. Jo tad sabiedrībā varētu nebūt tās dusmu daļas, ko rada neziņa, varas meli, vīzdegunība un augstprātība. Ja vara to negrib, tā nespēj būt godīga attieksmē pret sabiedrību.
Un rādās, ka nespēj. Būtu labi, ja premjera preses sekretāres aicinātie eksperti savā darba grupā būtu dzemdējuši kaut ko valstisku. Kaut ko tādā kvalitātē, uz kādu nav spējīga NRTP, LTV un LR vadības. Parādījuši NRTP, kā tad vajag domāt. Kaut vai ar savu tā paša valsts pasūtījuma modeli līdz ar tam nepieciešamo instrumentāciju. Tad uzreiz būtu redzams, ko vērts un kam vajadzīgs, piemēram, ieteiktais sabiedrisko mediju fonds un vēl šis tas, kas tiek dēvēts par "radikālām izmaiņām", lai arī pagaidām šķiet drīzāk politisku pļāpu auglis vai ietekmes pārdales svira, nevis jaunas kvalitātes atklāsme.
Patlaban rādās, ka līdzās, pieņemsim, birokrātiskiem ekspertiem (NRTP) kādam ievajadzējies partejiskus ekspertus (sabiedrisko mediju fonds). Un abiem būs nauda, un abi to dalīs diviem sabiedriskajiem medijiem? Turklāt vairos sabiedrisku kolhozu, ko nosauks par "sabiedrības dalību" LTV un LR satura noteikšanā. Tādā garā "mēs visi" un nevis medija vadītājs būs atbildīgs par to, ka viņa medijs kļuvis par partiju piparbodīti. Vai arī par to, ka "sabiedrības pieprasījuma" dēļ satura "figūrai" galvas apjoms kļuvis vēl mazāks, bet dibena apjoms vēl lielāks. Ja komercmedijos ir pieņemams, ka vizuālā estētika, kur cieņā atrādīt sportiskas, seksīgas miesas, ir krasā pretrunā satura estētikai, kas pamatā ir garā aptaukojusies un valodā pakropla, tad sabiedriskajos medijos šīm lietām jāpastāv kaut cik ciešamā harmonijā. Savrups, ne par ko neatbildošs "kolhozs", pirksta bakstītāji no malas to nepanāks. To var atbilstoši cilvēki, viņu komanda savās atbildīgās vietās pašos medijos. Ir jānostiprina paši sabiedriskie mediji, nevis apkārt tiem jāvairo diktējošu "sabiedriski politisku" pļāpātāju pulciņi, starpnieki, kas medija budžeta daļu turklāt, šķiet, vēlētos laist caur saviem, savu fondu maciņiem. Tā nav mediju, bet mediju ietekmes sviru nodrošināšana.