Demokrātija – lupata vai karogs?
Mani kaitina, ja vara uzskata «pārtraukumus» demokrātijā par pašsaprotamiem tiktāl, ka netur par vajadzīgu šo «pārtraukumu» laikā respektēt cilvēkus. Piemēram, «režīma» teritorijas esot vajadzīgas drošības dēļ. Bet, ja drošības dēļ veikto pasākumu slogs tiek no attiecīgajiem dienestiem nesamērīgi pārnests uz cilvēkiem, tad tie manā izpratnē nav drošības apsvērumu, bet baiļu noteikti pasākumi. Robeža ir skaidri saskatāma.
Bailes dominē ne jau tad, kad cilvēkiem tiek noteikti šādi vai tādi ierobežojumi, bet tad, kad cilvēkiem sāk diktēt viņu darba kārtību. Tas izpaužas pat šķietamos sīkumos. Piemēram, kāpēc Austrumu partnerības samita laikā cilvēkiem jāstāv sastrēgumos vai jātērē lieks laiks lidostā tad, kad neviena samita dalībnieka tur nav ne tuvumā? Kam šajā gadījumā jādomā par alternatīvām?
Protams, tiem, kas arvien iestiguši padomju pieredzē, šāda varas apiešanās šķiet pašsaprotama un attaisnojama. Situācijas noteiktas, pārejošas neērtības. Sīkums. Taču šie sīkumi top par varas stilu. Vienalga – vai tā diktatūra vai demokrātija. Protams, impērijas izrāda savas bailes ciniskāk nekā tās valstis, kuras, iespējams, tikai sava mēroga dēļ daudzmaz saglabājušas sociālo saprātu un tieši nepiedalās terorisma ražošanā. Tās iztiek ar «režīma» zonām un nepārtaisa pilsētu par Potjomkina sādžu kā citviet. Iespējams – būtu līdzekļi, pārtaisītu. Izmestu bomžus no pilsētas; padarītu noklausīšanos totālu; izcirstu skvērus, kur var slēpties teroristi; aizmetinātu kanalizācijas lūkas; «neuzticamiem» šoferiem uz laiku atņemtu tiesības; atceltu sabiedriskā transporta pieturas «drošības zonās»; daļu politisko aktīvistu brīdinātu neizlēkt, daļu uzreiz izolētu; arestētu neglītās prostitūtas… īstenotu vēl virkni citu «pašsaprotamu un attaisnojamu» sīkumu, kas man arī vietējā apjomā šķiet pietiekams iemesls vispārinājumam.
Te – lai arī es ieteicu sievai, kad viņa grasījās braukt trolejbusā pār tiltu, noņemt brilles, jo brilles bļiko un gļēvās valstīs snaiperis var arī izšaut – nav runa par specdienestiem, bet par politiku. Tas, ka cilvēkiem it kā pašsaprotami jāsaraujas kungu priekšā, manuprāt, atklāj, ka arī Eiropas demokrātiju līderi par sev visdrošāko pārvaldes modeli uzskata totalitārismu. Turklāt būtu aplam cerēt, ka, parādoties jauna «dzelzs priekškara» vīzijai, abās tā pusēs neatkārtosies arī slepeno vai «paralēlo» organizāciju aktivizācija. Publiski tā ij Krievijā, ij Eiropā, ieskaitot Latviju, redzama, piemēram, kā ārējo ietekmes aģentu (organizāciju un cilvēku) klātbūtnes uzsvēršana un iezīmēšana. Tostarp, nenovedot attieksmi līdz konsekvencei, kas ļauj samest vienā kaudzē gan aģentus, gan citādi domājošos. Manuprāt, šāda nekonsekvence saucama par realitātes degradāciju, jo ienaidnieki top nevis izķerti, bet pasludināti. Arī piemērs ar pielaidēm valsts noslēpumam savā vīzē liecina par «paralēlās» varas (kura, lai arī par likumdevēju augstākas varas valstī nav, spēj bloķēt tā noteikto) pastāvēšanu.
Dažas spiegu filmas man ļoti patīk. Arī tādas, kur politiķi, iepretī specdienestu cilvēkiem, iztaisīti par muļķiem. Bet man nepatīk aizkulišu, «paralēlā» vara, man nepatīk dubultstandarts, kas padara demokrātiju nevis par karogu, bet par lupatu politiķu rokās, man nepatīk režīma un slepenās zonas kā specdienestu lomas pārspīlējuma izpausme. Patlaban šie pārspīlējumi, kas laika gaitā izpaudušies arī kā ļaunprātīga rīcība (sk. V. Blūma, F. S. Sondersas, D. Gansera u.c. darbus), manuprāt, arvien vairāk kļūst par būtisku stila pazīmi gan valstu politikā, gan starpvalstu attiecībās. Lai arī ASV senators Frenks Čērčs jau 1976. gadā teica, ka šādi pārspīlējumi vai ļaunprātības ved pie mūsu kopīgo vērtību kraha.
Visbēdīgākais šajā ziņā, iespējams, ir tas, ka, vērojot dažādu ietekmīgu varu rosīšanos saistībā ar konfliktiem Sīrijā, Libānā, Ukrainā, Jemenā…, var droši atkārtot nopakaļ Mahatmam Gandijam: «Mironim, bārenim vai bezpajumtniekam nav nekādas nozīmes, vai graušanas vājprāts notiek zem totalitārisma karogiem vai brīvības un demokrātijas vārdā.» Iespējams, jaunais «aukstais karš» un terorisms izdomāti un iemiesoti vien tādēļ, lai atkal varētu nerēķināties ar cilvēku. Gan cilvēka dzīvi noteicošo vērtību lietās, gan sīkumos.