Piektā smaile un politika bez gribas

Kādā fantastikas filmā redzēju laika kapsulas. Tās deva cilvēka laikam citu ilgumu un citu ietilpību. Varbūt akadēmiķis Jānis Stradiņš ir tādu dabūjis. Jo Stradiņa gads ir garāks par kalendāro.

Pat tad, ja viņa kolēģi par Stradiņa gadu sauc ar akadēmiķa astoņdesmito dzimšanas dienu saistīto pasākumu kopumu teju divu gadu garumā, atliek vēl viņa paveiktā apjoms, kurš liecina, ka vispārpieņemtie priekšstati par laiku varētu būt relatīvi.

Tāpat kā citos Stradiņa gada pasākumos, arī Latvijas Universitātes 19. maijā rīkotajā tematiskajā forumā Latvijas zinātnes smailes mazāk tika runāts par pašu Jāni Stradiņu, vairāk par zinātni. Gan Jānis Stradiņš, gan Valsts prezidents Andris Bērziņš, gan LU rektors Mārcis Auziņš, gan akadēmiķis Ivars Kalviņš, gan Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimševičs atrada daudz laba, ko teikt par Latvijas zinātni ne tikai vēsturē, bet arī mūsdienās. Mārcis Auziņš pamatoja, kāpēc Jāņa Stradiņa nosauktajām četrām Latvijas zinātnes smailēm (apgaismības laikmets – Jelgavas Pētera akadēmija, industriālais pacēlums 19.–20. gadsimta mijā – Rīgas Politehnikums, brīvvalsts laiks pirms kara – Latvijas Universitāte, «atkušņa» veicinātais Latvijas zinātnes maksimums padomju laikā) var likt klāt piekto – mūsdienas. «Tas, kas noticis pēdējās desmitgadēs, ir Latvijas zinātnes ieiešana Vakareiropā. Un šī ieiešana ir notikusi gana labi. Esam pietuvojušies zinātnes Everestam, zinātnes izcilībai vairāk nekā 20–30 gados.» (M. Auziņš.) Ziemeļvalstu padomes rosinātajā izvērtējumā 14 Latvijas pētnieciskie institūti un fakultātes vērtēti kā starptautiski sekmīgi, bet Organiskās sintēzes institūts saņēmis izcilu novērtējumu. «Piecpadsmit institūti top līmenī, tas mazai valstij ir ļoti daudz.» (I. Kalviņš.)

Protams, ir aplam, ja zinātnieku un mediju objektīvās bažas par nozares apdraudējumu radījušas priekšstatu, ka zinātnieki tam padevušies un izslēguši smadzenes. Bēdīgi, ja nīgrums, ko rada valsts varas un zinātnes laikmetīgām attiecībām nepieciešamās politiskās gribas trūkums, transformējas nīgrumā pret zinātni, pret izglītību kā tādām. Tomēr – esmu politikas komentētājs un arī šajā pasākumā izcelšu politiku.

«Latvijā zinātnes sistēma nav īsti sakārtota, nav stabila valsts un sabiedrības atbalsta zinātnei. Latvijas zinātnes nākotnes smailes pagaidām ir miglā tītas, un nez vai tuvākajos gados varam cerēt uz izšķirīgu progresu. Atbalsts zinātnei, augstākajai izglītībai nav kļuvis par reālu Latvijas prioritāti.» (J. Stradiņš.)

«Manā rektora karjeras laikā bijuši pieci izglītības un zinātnes ministri, no kuriem četriem nav bijis vēlmes kaut ko mainīt zinātnē un augstākajā izglītībā. Bet bez politiskās gribas mums nav cerību virzīties uz priekšu.» (M. Auziņš.) Auziņa kungs uzsvēra, ka politiskā griba saistāma gan ar finansējumu, gan strukturālajām reformām.

Patlaban «vienīgi dažādi Eiropas fondi glābj zinātni Latvijā». Bet, «lai izķepurotos no stagnēšanas «otrā ātruma» Eiropā un nekļūtu par Eiropas nomali, kur pētniecībā nekas nenotiek» (J. Stradiņš), nepieciešams vismaz dažus institūtus finansēt par savu naudu.

«Apgalvodams, ka Latvijas zinātne varētu svinēt arī bēru dienas, es apzināti sabiezinu krāsas. Pamats tam ir ļoti vienkāršs: zinātnes finansējums no valsts budžeta paliek nemainīgs, bet Eiropas projektu finansējums zinātniskai pētniecībai no septembra būs – mīnus 50%. Un tā tas būs nezināmu laiku. Es neuzskatu, ka tas ir normāli. Protams, mūsu zinātnes celmlauži šajos mazajos vietējos plūdos nenogrims, bet liela daļa, sevišķi humanitārā un sociālā zinātne, tiks apskādēta ļoti pamatīgi.» (I. Kalviņš.)

«Vistrakākā lieta dzīvē ir samierināšanās ar to, kas ir. Šodien esam samierinājušies: zinām, ka igauņi ir labāki, un vairs nemēģinām viņus sasniegt. Manuprāt, tā jau ir katastrofa.» (I. Rimševičs.)

Arī forumā prezentētā Jāņa Stradiņa gada grāmata Zinātnes un kultūras mijiedarbība Latvijā un pasaulē (projekta vadītāja Andra Mangale) savā ziņā ir viens no laika gaitā daudzajiem apliecinājumiem, ka zinātnieki spēj artikulēti definēt to, ko tie grib no politikas. Esmu uzkrājis šīs definīcijas un nekādas izlutinātas pārmērības tajās nesaskatu. Ja vienā teikumā, tad nerimti tikusi lūgta valsts uzplaukumam adekvāta attieksme pret izglītību un zinātni. Pagaidām – kurlajiem miglā.