Mediji reprezentē varu

Sešpadsmitajā maijā Jūrmalas muzejā Seminarium Hortus humanitatis ietvaros notika diskusija par tēmu Krievu prese Latvijā: krīzes periodi vēsturē.

Ļoti interesantu priekšlasījumu par krievu presi Baltijā Otrā pasaules kara laikā sniedza kultūrvēsturnieks Boriss Ravdins. Tā sauktajā vācu laikā (no 1941. līdz 1945. gadam) reiha telpā pastāvēja vairāk nekā 400 preses izdevumu krievu valodā. Ap 35 no tiem – Baltijā. Puse no šiem 35 tika izdoti Rīgā. Atsevišķiem izdevumiem (arī tāpēc, ka Baltijā bija ap 800 000 bēgļu no Krievijas) bija visai ievērojamas tirāžas (Za Rodinu – 22 000, Dvinskij vestņik – 22 000,…). Vācieši bez kautrēšanās izmantoja padomju izdevumu nosaukumus (Za Rodinu, Pravda, Trud,…). Interesanti, ka vācu cenzūrai palaikam nācies bremzēt rakstītājus, lai tie nešauj pār strīpu. Proti – cenzūra bijusi lojālāka nekā autori.

Savukārt mūsdienām (tostarp ne tikai krievu, bet arī latviešu mediju telpai) bija pievērsts 2013.–2015. gadā veiktais, Rīgas Stradiņa universitātes finansētais SKDS pētījums, kura nolūks – noskaidrot, kādas struktūras un rīcības modeļi iespaido publisko komunikāciju Latvijā. Ar pētījumu diskusijas dalībniekus iepazīstināja RSU profesors Sergejs Kruks. Pētījums apliecina «respondentu izvairīšanos no publiskās komunikācijas un skepsi par tās lietderību». Lūk, daži skaitļi. Tikai 17% ir kādas nevalstiskās organizācijas biedri (Norvēģijā – gandrīz katrs). Nevienam neuzticas – 16%. Citu cilvēku palīdzība tiek vērtēta kā sekundāra: visbiežāk cilvēki cer uz ģimeni (61%) un saviem uzkrājumiem (51%). Uz savstarpējo palīdzību paļaujas 30%, uz publiskās pārvaldes uzlabošanu 17%, politisko lēmumu ietekmēšanu 10%. Vairākums negatīvi uztver plurālismu (68%), uzskata, ka viedokļu daudzveidība ir bīstama grupai (64%), ka stingrs līderis var panākt valstij vairāk nekā likumi un sarunas (61%). Negaidīju, ka jaunieši vecumā no 18 līdz 24 gadiem izturēsies pret plurālismu gandrīz tikpat noraidoši kā pensionāri. «Tādējādi politiskās sistēmas demokratizācija nav paaudžu maiņas faktors, jo empīriskie dati apliecina, ka padomju laikā socializējušies indivīdi ir tolerantāki pret atšķirību» (S. Kruks). Publiskās politikas kvalitātes vērtējums kopumā ir zems. 70% ir pārliecināti, ka politiķi īsteno privātās intereses.

Domāju, ka no šīs ainas lielā mērā izriet arī zemais mediju sniegtās informācijas kvalitātes vērtējums. Tikai 13% savai privātai dzīvei nepieciešamo informāciju meklētu medijos (54% – savā pieredzē, 10% – iestādēs,…). Žurnālisti reprezentē valdības, nevis sabiedrības viedokli (59%), notikumi nav saprotami, jo trūkst konteksta (57%), žurnālistika kļuvusi dzeltena (59%). Informācija par iekšējo politiku, ekonomiku ir skaidra attiecīgi 46% un 32%. Tikai 29% mediju vēstījumos atpazīst savu ikdienas pieredzi. 13% uzskata, ka viņu dzīvē mediju informācijai nav nekādas nozīmes. Negatīvu vērtējumu sniegušas visas sociodemogrāfiskās grupas. «Mediji nav sabiedrības spiediena instruments. Preses nozīme gaist. (..) Žurnālisti kā sabiedriskās domas menedžeri nav nevienam vajadzīgi,» secināja profesors Kruks.

Es par šādas attieksmes iemeslu sauktu vēl to, ka Latvijas mediji nav vērtību translētājs. To, ka, pārfrāzējot profesora sacīto, kultūrpolitika, tā vietā, lai būtu vismaz kvalitatīva valstiskuma idejas uzturētāja, ir lielās līnijās pakārtojusies varai un apkalpo to. Tāpēc mediju saturā valda norises varas aprindās. To, ka mūsu, latviešu un krievu kolēģu, pašraksturojums lielās līnijās ir līdzīgs, bet – mums ir dažādi «kairinātāji». Ja Neatkarīgā publicē, teiksim, manas intervijas ar Veroniku Krašeņinņikovu vai Armenu Gasparjanu, tad tām nopakaļ velkas tieši tāda pati lādēšanas «šlepe», kā kad es būtu krieviski publicējis intervijas, teiksim, ar Valdi Šteinu vai kādu no Visu Latvijai!. Diskusijas vadītājs vēsturnieks Sergejs Mazurs teica, ka pirmskara Latvijā avīze Segodņa bija vispārkulturāls izdevums. Tieši Segodņa savulaik lasīja kaimiņvalstīs, lai uzzinātu, kas notiek Latvijā. Šodien Latvijas telpā vispārkulturāla izdevuma nav ne latviešu, ne krievu valodā. Ja tāds izdevums, medijs (pat tikai latviešu valodā) būtu, ja tas aptvertu visu sabiedrības viedokļu spektru, pastāvētu brīvā diskusijā par to, atkristu pļāpas par jaunu propagandas mediju nepieciešamību vienā vai otrā valodā.