70% – skolotāji, 30% – Anna Karlovna
Izglītības un zinātnes ministres pieļāvums, ka «ieguvēji no jaunā modeļa būs vismaz 70% pedagogu» (NRA, 12.05.2015.), man ir pietiekams iemesls, lai jauno pedagogu atalgojuma modeli uzskatītu par haltūru.
No dažāda profila (vispārējo, profesionālo, mākslas, privāto) skolu ļaudīm uzzināju, ka starp 30% nonāktu ne tuvu ne slaisti. Jājautā – vai IZM ar šo modeli iecerējusi tikt vaļā vēl no 30% skolotāju? Vai 30% (vai pat tie 6% labāk atalgoto, kam paredz algas samazinājumu) kļuvuši «pieļaujamās kļūdas», «pieļaujamā riska» rāmjos iekļaujams lielums? Ja tā, tad, pirms rauties uz ministriju, vajadzēja labāk mācīties skolā. Sevišķi, ja argumentācijas vietā ministrijas ierēdņi bezmaz precīzi atskaņo slaveno Vosa teicienu (viņš to teica krieviski): «Jūs, Anna Karlovna, esat skolotāja, jums jāsaprot, ka visiem nepietiek.» Nākas lasīt «izcilas» sentences: «Kā vairāk žēl – 6%, kas zaudēs, vai 70%, kas iegūs» (E. Papule).
Loģisku, skaidru skolotāju (gan iesācēju, gan pieredzējušu) materiālās motivācijas pamatojumu katrai Latvijas vietai, katrai skolai un pedagogu grupai šis modelis, manuprāt, nesniedz. No tekstiem, kurus, ieskaitot LR Ministru kabineta Pedagogu darba samaksas noteikumu projektu, lasīju, izriet, ka arī šī modeļa pamatnolūks ir «efektīvāk pārvaldīt finanšu resursus» birokrātiskā, nevis nozares misijas, tās attīstības izpratnē. Tieši šī iemesla dēļ, lai kādi modeļi un noteikumi par skolotāju (arī mediķu, kultūras darbinieku...) atalgojumu te tiktu pieņemti, tie allaž iznākuši neadekvāti, kropli. 1995. gadā Olaines 1. vidusskolas skolotājas par tolaik jauno pedagogu darba samaksas reformu teica: «.. reforma bijusi nepieciešama pašas reformas dēļ, lai precizētu un skaidrāk izceltu darba apmaksas principus.» Gluži manas domas par 2015. gada modeli.
Optimizējot skolas un mehāniski masivizējot skolotāju atalgojuma parametrus, arvien vairāk tiek nostiprināts uzskats, ka skolotājs – tas ir izpildītājs, proletariāts, skolēnu virpotājs. Skolotājs – tā nav radoša profesija, kur skolēni un situācijas nebūtu pakļaujami standartizācijai. Arī tādēļ minētie noteikumi šķiet visai mehānisks mēģinājums pievilkt un reglamentēt skolotāja darbu atbilstoši 40 stundu darba nedēļai. Lai «valdība zinātu, par ko skolotājs saņem algu». Es tajos saskatu iespēju formalizēt skolotāja darbu un tā uzskaiti līdz bezjēdzībai. Tieši šī formālisma, pārreglamentēšanās dēļ algas par līdzīgu darbu Latvijas skolās jau atšķiras par 60%. Protams, noteiktiem skolotāja darba apjoma uzskaites kritērijiem ir jābūt. Ja ne citādi, tad tie dod iemeslu efektīgi teikt – valsts pedagogiem neapmaksā 18 stundas nedēļā, kādēļ mēnesī paliek parādā vidēji 341,8 eiro. Tomēr saistībā ar skolotāja atalgojumu es tos turētu par sekundāriem, par darba uzraudzības kritērijiem. Par atalgojuma pamatu es uzskatītu skolotāja misijai un labam (!) dzīves standartam atbilstošu iesācēja algas apjomu kā tādu. Šis apjoms regulāri, ar soli pieci vai trīs gadi, jūtami pieaugtu. Protams, ja skolotājs nekam neder, tad algas samazinājums būtu pirmais brīdinājums ceļā uz patriekšanu.
Turklāt domāju, ka, piesaistot skolotāju algas vidējam skolēnu skaitam klasē, vara lielā daļā valsts atļaujas ciniski sodīt skolotāju par savām valsts mēroga kļūdām. Iedzīvotāju skaits valstī gadu gaitā sarucis, teiksim, par piekto daļu. Vai deputātu, ministru algas tikušas samazinātas par 20%? Gluži otrādi. Tiem, kas kļūdas pieļāva, algas tiek paaugstinātas.
Man šķiet, ka, piemēram, skolotāju atalgojumam veltītais Latvijas Pašvaldību savienības 26. kongresa rezolūcijas projekts vērtē šo modeli kompleksāk un patiesāk nekā oficiālās amatpersonas, kuras turklāt saistībā ar galveno – reālo sava modeļa finansējumu – nespēj neko garantēt. Pašvaldības jau tagad prasa palielināt atskaitījuma likmi no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, lai kompensētu jaunā modeļa radītos papildu izdevumus pedagogiem un pašvaldības finansētajām personām. Pašvaldības aicina valdību apzināties, ka «finansēšanas modeļa reforma nerisina galvenos izglītības strukturālo pārmaiņu jautājumus». Iespējams, LPS un LIZDA būtu vērts sadarboties, lai gada laikā beidzot radītu stabilu skolas, skolotāja pamatvērtībai pievērstu modeli. IZM jau vairākkārt apliecinājusi, ka nespēj to veikt pēc būtības.