Ar gultas veļu par maz
Atklāti sakot, es nedalītu bēgļus starp Eiropas valstīm, bet sūtītu viņus uz tām (ār)zemēm, kuras šā vai tā piedalījušās bēgļu straumes izraisījušo konfliktu radīšanā un uzturēšanā šo bēgļu dzimtenē.
Saistībā ar militāro kompleksu apetīti, saistībā ar vēlmi uztiept demokrātiju pēc Eiropas parauga, saistībā ar kādam nepatīkamu režīmu likvidāciju starp tām atrastos arī vairākas atlantiskās telpas valstis. Kāpēc Latvijai jāuzņem bēgļi, piemēram, no Ukrainas? Tie jāuzņem Krievijai un ASV.
Lai gan medaļai ir otra puse. Mūsu pašu «bēgļi» bez kādām kvotām ir piepildījuši veco Eiropu lielā skaitā. Šajā ziņā būtu godīgi arī mums pieredzēt, ko nozīmē liels, iespējams, citas rases, citas kultūras bēgļu, imigrantu skaits. Turklāt atlantiskās telpas lielvalstis ir solījušas mūs, ja kas, aizsargāt. Loģiski, ka par to varētu būt šā vai tā jāmaksā.
Taču, ja ģeopolitika turpinās sirgt ar agresijas ekspansiju, tad runas par dažiem Latvijai kvotētiem bēgļiem drīz vien izrādīsies vistīrākā acu apmānīšana. Manuprāt, Eiropas Savienības līderi joprojām par bēgļiem, par imigrantiem domā atsevišķu laivu, atsevišķu plūsmu, nevis alianses politikas līmenī. Ietverot šajā politikā sekas, ko bēgļu, imigrantu plūsmas radīja un rada ES dalībvalstu kultūrā un dzīvesveidā. ES līderiem joprojām nav padoma, ko efektīvāku likt avarējušā multikulturālisma vietā.
Būs bēdīgi, ja Latvija bēgļu problēmas perspektīvu spēs apjēgt tikai bēgļu patversmes komandanta līmenī. Ak, mums jāizgulda tik un tik vienības? Izguldīsim! Tāpēc, ja ES nezina, tad Latvijai ir jāzina, ko tā darīs gan tad, ja bēgļi un imigranti kļūs par mērenu sociālu problēmu, gan tad, ja Latviju kaut kādā mērā skars ar šīm antropoplūsmām saistīti ģeopolitiski riski. Politika – izstumt savējos, iztīrīt Latviju no savējiem, lai to vieglāk piebāztu ar svešajiem, manā uztverē nekam neder. Es gribu teikt, ka Latvijai saistībā ar bēgļiem un imigrantiem ir jāgatavo ne tikai gultas veļa, bet arī politika. Ilgtermiņa politika. Dīvaini, ka Latvija, kura pati piedzīvo salīdzinoši maigu divkopienu situāciju un kuras integrācijas politika uzskatāma par neveiksmīgu, ir, manuprāt, pārlieku vienaldzīga pret to, kas šajā sakarā notiek vecajā Eiropā. Satversmes preambulā uzsvērtais (valstsnācija, negrozāmais kodols) var izrādīties vien liekulība, ja skaidras un savlaicīgi noteiktas politikas trūkuma dēļ nonāksim, teiksim, nevis līdz mošejas, bet līdz Parīzes Dievmātes mošejas (grāmatas nosaukums) celtniecībai arī šeit.
Lielāku skaidrību un konsekvenci gribētos redzēt ne tikai perspektīvas, bet arī taktikas līmenī. Pirmkārt, arī šajā līmenī valsts iespējām jābūt skaidri definētām (ne tikai fizisko, bet arī garīgo iespēju, risku kontekstā). Otrkārt, varbūt nav jārevidē jēdziens tolerance (iecietība) kā tāds, taču katram bēglim, imigrantam ir jāzina, kāda te ir tolerances galējā robeža. Nepakļaut apdraudējumam nacionālas valsts standartus – ar to jārēķinās kā ar galveno. Nevienā Latvijas kvadrātmetrā faktiskā vara nedrīkst pāriet mūsdienu bēgļu vai imigrantu kopumu ziņā, kā tas notiek Londonā, Parīzē vai Dānijā. Treškārt, lēmums par katra bēgļa statusu jāpieņem pašā valstī, nevis tur, kur dala kvotas. Ceturtkārt, valstij jābūt pietiekamām iespējām, lai nelegālās migrācijas maskēšana ar bēgļa statusu tiktu izslēgta. Bēgļa definīcijai jābūt skaidrai, nevis izplūdušai, kā ES.
Es tā nepiesauktu šajās lietās varu, politiku un pārvaldi, ja vien redzētu, ka mūsu pašu sabiedrības pretestības spēja ārējiem iespaidiem ir pietiekami stipra, solidāra un veselīga. Diemžēl tā man šķiet ļoti vāja. Te vēl ne, bet vecajā Eiropā labi redzams, ka atsevišķu bēgļu, migrantu kopumu sociālais, reliģiskais potenciāls spēj nomākt aborigēnu ambīcijas un vārgās pretenzijas. Tāda perspektīva šeit man liekas nevēlama. Jo tas nozīmētu, ka mēs te vairs nevis dzīvojam, bet izdzīvojam.