Sudrabkāzas ar brīvību

Pirms divdesmit pieciem gadiem ceturtajā maijā neapšaubāmi bija jābalso par valsts neatkarību. Droši vien katrs, kurš bija «par», ir pārliecināts, ka balsoja tieši par to. Par brīvību, nevis valsts izmantošanu. Par kontinuitāti, nevis valsts patības nosacītību. Par to, lai vietējo emigrantu būtu mazāk nekā potenciālo imigrantu. Par to, lai būtu iespēja brīvībā ne vien būt, bet arī to kopt.

Ceturtajā maijā bija mūsu sudrabkāzas ar brīvību. Datums kā tāds valsts amatpersonas svētkos nodarbināja vairāk nekā brīvības pašsajūta. Kā mūsu brīvība jūtas? Vai esam spējuši to darīt auglīgu, vai arī mūsu attiecības bijušas impotentas? Proti – cik lielā mērā šā datuma vēsturiskums ir noteicis mūsu pilsoniskumu, valstsspēju. Es ļoti nopietni uztvēru to, ko sacīja pareizticīgo priesteris svētku dievkalpojumā – «drīz nāksies atbildēt Dieva un sirdsapziņas priekšā par brīvību». Jo (bez)atbildības, bezrezultativitātes maksa atkal var izrādīties valsts.

Gaidīju, ka 25 atjaunotās valsts gadi būs pietiekams iemesls, lai, piesaistot labākos prātus, kas vien Latvijā un citur par mums kā valsti un tautu domājuši, vispusīgi vērtētu tās gaitu. Taču oficiālās personas savās runās abstrahējās no valsts iztirzāšanas un pamatā iztika ar šādiem gadījumiem pieņemto kroņa retoriku. Sevišķi mani aizkustināja Ināras Mūrnieces sacītais, ka «resursi palika to aprindu rokās, kas tos pārvaldīja jau Latvijas PSR laikā». Ja Mūrniece būtu teikusi, ka «vara palika to aprindu rokās», es liktos mierā. Bet, ja viņa saka – «resursi palika», tad man ir jautājums – ko darīja 4. maija republikas vara, kāpēc tā attieksmē pret šādu situāciju izlikās impotenta? Kas tad bijusi vara, kas bijusi Saeima visus šos gadus – kaut kāda nīkulīga valstī notiekošā nomaļus vērotāja, brīvības devalvācijas apraudātāja? Kas bijusi Mūrniece un viņas priekšgājēji, ja tieši tie, kam «palika resursi», ja «tieši viņi demokrātijas vietā Latvijā iesakņoja pseidodemokrātiju, bet džungļu ekonomiku uzdeva par brīvā tirgus ekonomiku un diktēja visai sabiedrībai sev vien izdevīgus noteikumus». Demokrātija – tā taču ir varas kategorija. Tā ir varas tiešās atbildības, varas prakses zona. Ja šeit bijusi pseidodemokrātija un vara to pacietusi, tad vara bijusi marionete, kurai bijis ērti piesegties ar čekistiem, komunistiem, komjauniešiem,… faktiski esot to kalpībā, un to aizsegā uzbarot arī sevi.

Iespējams, tieši varas nespēja vai nevēlēšanās principiāli pārtulkot valsts pārvaldi atbilstoši jaunajai politiskajai situācijai ir viens no iemesliem, kāpēc mana un par manu jaunāka paaudze 25 gados nav spējusi izveidot un uzturēt tādu valsti, kādu nācijas vairākums vēlējās redzēt 1990. gadā. Nav spējusi attaisnot brīvību, kurai savulaik izrādīja tik lielu mīlestību. Tā ir arī mana personiskā problēma. Varbūt tieši tāpēc man gribas, lai arī svētku runām ir kvalitatīvs, praktisks segums. Bet, ja tā nav, kļūst skaidrāks, piemēram, tas, kāpēc LTV šajās dienās negribēja rādīt Jāņa Dombura filmu, kas atsperas no 4. maija. Jo tajā, lai maigi, tomēr skan refrēns – pēc 4. maija mēs neaizmirsām arī paši sevi. Gribētos teikt – aizmirsām valsti.

Otra lieta, ko saistībā ar atbildību brīvības priekšā gribas uzsvērt, ir vēlme zināt, cik ilgi vēl varneši turēs Latviju par Eiropas Savienības aprūpējamo, nevis stabilu ES potenciāla vairotāju? Man liekas svarīgi to uzsvērt tieši tagad, kad ģeopolitiskā situācija ir reti ļodzīga, kad lielvalstu savstarpējās spekulācijas vairo nestabilitāti, kad gan Krievija, gan ASV izpaužas arī kā ES provocētājas. Bet, «tā kā ES nav spējīga pietiekami efektīvi kontrolēt savu Austrumeiropas perifēriju (..), tad Krievijas lomas pieaugums reģionā kļūst pietiekami varbūtisks. Skaidrs, ka galvenie kandidāti uz pāreju Krievijas ietekmes zonā ir bijušās PSRS republikas, tajā skaitā Baltijas valstis» (ukraiņu politologs R. Išenko). Varat saukt, cik gribat, ka tā nekad nebūs, ka NATO un ES mūs nepametīs, lai cik ar’ lieli ES dienderi mēs nebūtu. Mani tieši spekulācijas ap Ukrainu vedina domāt, ka scenāriji, kuros arī Latvija līdz ar dažām citām vājām (!) Austrumeiropas valstīm atkal kļūst par tirgus, ietekmju pārdales preci, ir iespējami. Manuprāt, šādas iespējas būtu izslēgtas, ja vien mēs paši pacenstos apliecināt sevi ne vien kā placdarmu, kā «provokāciju ieroci», bet arī kā valsti.