Prezidents koalīcijas uzvalkā
Mani sakaitināja tas, ka BNS nosauca kāda autoservisa vadītāja pieminēšanu starp Valsts prezidenta amata kandidātiem par kuriozu.
Neraugoties uz to, ka cilvēkus pēdējos pārdesmit gados piemeklējuši visneiedomājamākie likteņa kuriozi un dzīves pavērsieni, liekas, ka vīzdegunība un mietpilsoniski priekšstati par to, kuri slāņi «drīkst» un kuri «nedrīkst» pretendēt, nekur nav izgaisuši. Es varu bez kādiem jokiem un pietiekami atbildīgi piedāvāt vienu automehāniķi, vienu, kurš nesen veica santehniķasētnieka darbus, un vienu, kurš nesen bija melnais celtniecības iekārtu firmā. Tie pirmie divi nākuši no Latvijas akadēmiskajām aprindām un tagad ir kaut cik atguvuši savu statusu. Ne Latvijā. Trešais ir tehnokrāts, kurš, pateicoties saviem firmas uzlabošanas priekšlikumiem, nu ir tās līdzīpašnieks. Ne Latvijā. Ar smadzenēm, valodām un pat prasmi nēsāt labus uzvalkus viņiem viss kārtībā.
Ar to gribu teikt, ka izteiktā vēlēšanās atrast prezidentu tikai varai pietuvināto aprindās man šķiet gan smieklīga, gan simptomātiska. Man šķiet dīvaini arī tas, ka šā amata kandidātu nosaukšana tiek maksimāli tuvināta pēdējam brīdim. Acīmredzot lai, cik tik iespējams, samazinātu ar to vai citu kandidātu saistīto publisko rezonansi. Tas nozīmē, ka politiskā vide, kura faktiski izgāzusi divus pēdējos Latvijas prezidentus, vēlas pašsaglabāties un nepieņems nevienu, kurš varētu būt tai traucēklis vai pat pieticīgs oponents.
Andris Bērziņš, pat neraugoties uz savu ārējo lēnīgumu, izrādījās pārāk patstāvīgs. Savukārt Valda Zatlera aicinājumu transformēties politiskā vide uzskatīja nevis par iespēju pārslēgties uz «citu politiku», bet drīzāk par apvainojumu. Dažus «oligarhus» tā apkaroja kā konkurentus, bet oligarhismu (grupu varu) turēja par pilnīgi pieņemamu. Tāpēc tā vietā, lai visa Saeima kļūtu par politikas reformu organizāciju, izvērtās farss, kurā Valdis Zatlers nespēja izveidot pats sava aicinājuma jēgai pietiekami spēcīgu politisko, ideoloģisko bāzi. Vēl viens aspekts – lai arī valsts svētkos kungiem patīk uzsvērt, ka mums ir visas tautas prezidents, tāds nemaz netiek meklēts. Labākajā gadījumā tiek meklēts politiskā vairākuma prezidents. Sliktākajā – partijiska būtne.
Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc politiskajā vidē pastāv jūtama skepse, teiksim, pret juristiem – Egilu Levitu un Gunāru Kūtri. Bailes no tā, ka valstiskais tiks turēts augstāk par partijisko konjunktūru. Man viņi abi ir pieņemami. Un problēma kopumā, manuprāt, nepastāv vis atbilstošu prezidenta amata kandidātu trūkumā, bet nespējā atrast pietiekami prestižu personību, kura vienlaikus būtu pietiekami paklausīga politiskās vides iegribu apkalpotāja.
Starp vairākiem desmitiem «manu» kandidātu, par kuriem es būtu ar mieru diskutēt, ir gan tehnokrāti, gan radoši, gan akadēmisko aprindu cilvēki, gan ārsti, gan vēl daži juristi, kuri manā uztverē atbilst šim amatam kā cilvēki un kuri turklāt neatļausies partijiskot savu profesionālismu. Bet starp tiem diemžēl nav neviena politikas funkcionāra. Vairāku nav tikai tāpēc, ka neesmu pārliecināts par viņu spēju izturēt esošo politisko vidi par labu savam amatam. Bet, redzot, ka kandidātu meklēšana teju vai vēlēšanu priekšvakarā atgādina maldīšanos trijās priedēs (tātad ne par kādu nopietnu savlaicīgu šī amata «rezervju» apsvēršanu politiskajā vidē nevar būt ne runas), es, ja man būtu teikšana un ja runāt kaut vai par tiem pašiem juristiem, provokatīvi izvēlētos starp trim četriem paaudzi jaunākiem. Provokatīvi tāpēc, ka ne visiem viņiem ir četrdesmit. Tāpēc, ka manā uztverē jau tagad politiķiem ir jābūt priekšstatam par prezidentu nākamajam un aiznākamajam termiņam. Interesanti, ko iegūst Saeimas partijas, izturēdamās pret potenciālo Valsts prezidentu kā pret trusi, ko var veikli izvilkt no cilindra, kurā nupat vēl nekā nebija?
Latvijas Valsts prezidenta formāli iegūtās izglītības līmenis, tāpat valodu un citādas prasmes nav Satversmē fiksētas. Acīmredzot Satversmes autori uzskatījuši par pašsaprotamu, ka pats amats uzliek zināmus pienākumus. Tie apelējuši pie sabiedrības kultūras līmeņa un Saei mas atbildības. Šodien var teikt, ka gan Saeima, gan nācija no Saeimas saņems prezidentu, kādam atbilst.