Kopdzīve vien vēl nav ģimene
Ja kopdzīves likumprojekta autori nebūtu traktējuši kopdzīvi tikai kā «divu fizisku personu» līgumu, bet pievērsušies kopdzīvei visplašākajā tās definīciju spektrā – no «vairāku cilvēku kopdzīves vienā telpā» līdz visdažādākajām simbiozes formām, tad, iespējams, varētu diskutēt par šāda likumprojekta tiesisko pamatojumu un tā nepieciešamību. Taču likumprojekts ir vien primitīvs mēģinājums atrast apvedceļus tādai attiecību leģitimācijai, kas, izslēdzot jēdzienu «laulība», tomēr «dotu iespēju nelaulātiem pāriem reģistrēt savu kopdzīvi un kļūt par juridiski atzītu ģimeni». Proti – uzskatītu kopdzīves institūtu par līdzvērtīgu laulību institūtam ne tikai Satversmes (110. p.) izpratnē.
Jo Satversme traktē laulību kā «savienību starp vīrieti un sievieti». Tas ir galvenais klupšanas akmens, kura apiešanai domātas šīs likumprojektiņu «variācijas». Nesanāca «dabūt cauri» partnerattiecību likumprojektu, vācam parakstus kopdzīves likumprojekta bīdīšanai. Nākamais varbūt būs komensālisma likumprojekts utt. Uzreiz teikšu, ka es atbalstu cilvēku līdztiesību, bet neatbalstu laulāto un nelaulāto pāru līdztiesību, jo tā manā uztverē būtu atbildības vienādošana ar bezatbildību. Turklāt – šāds atbalsts, manuprāt, nav valsts, tās nākotnes interesēs. Valsts interesēs ir atbalstīt laulību, un, ja nereģistrētās attiecībās Latvijā dzimst (2011. gada dati) 43,7% bērnu (Panamā – 80%, Islandē – 64,3%, Igaunijā – 59,7%, Ķīnā – 5,6%), tad man tas nozīmē, ka valsts nav vis atbalstījusi attiecību brīvību, bet izlaidību un laulību institūtu no savas puses stiprinājusi nepietiekami. Turklāt, ja nelietot vārdu ģimene un palikt pie atsevišķu indivīdu kopdzīves, tad es starp likumprojekta iniciatoru minētajiem šādas kopdzīves apgrūtinājumiem (mantošana, sociālā aprūpe, kopšana, nodokļu atlaides,…) neatradu nevienu atsevišķu standartsituāciju, par kuru divi cilvēki nevarētu laikus vienoties, izmantojot esošo likumdošanas bāzi un iespējas.
Likumprojekta iniciatoriem vajadzēja vīžot vismaz tik daudz, kā jēdzīgi pamatot savu kontrpozīciju laulību institūtam. Precīzāk – pamatot, ja jau runa ir par līdzvērtīgiem institūtiem, kāpēc nevar iztikt ar vienu. Nevis izteikties vien «mēs gribam šitā!» līmenī. Man šie iniciatori savā ziņā atgādina nepilsoņus. Ir naturalizācijas iespēja, bet mēs attiecīgas procedūras neveiksim. Nu labi, neveiciet, bet tad uz pilsoņiem līdzvērtīgu statusu pretendēt nevarēs. Tas pats te. Cilvēkiem nav liegts uz savu galvu dibināt visvisādas kopdzīves vai kopošanās šūniņas. Bet šie vēl grib, lai viņus arī nelaulātus un juridiski uzskata par ģimeni. Vairākās valstīs veikta nereģistrēto attiecību izpēte, un tur visur skan tās attaisnojošs vadmotīvs – «neviens nav nevienam neko parādā». Kāpēc tad, paši izvēlējušies pastāvēt šādā puskoka, pusrata statusā, jūs domājat, ka valsts jums ir ko parādā? Un kāpēc, kādu interešu, kādu reālu tiesību vārdā šāda pusrata stāvokļa reģistrēšana būtu valstij atzīstama par ģimeni? Turklāt – kopš kura laika tiesiskas izziņas paviršība vai apzināta aptuvenība var būt arguments likumprojekta pamatojumam? Man rodas iespaids, ka likumprojekta iniciatoriem galvenā nav vis tiesiskā, bet gan «ideoloģiskā», politiskā tēmas puse. Galvenie nav bērni, sociālās problēmas vai nodokļi, galvenais nav pat visu pāru kopdzīves regulējums – tas te ir tikai līdztiesības vārdā uztiepta obligāta «piekabe». Galvenais ir un paliek viendzimuma pāru kopdzīves regulējums. Vēlme šā vai tā panākt, lai Latvijā šī kopdzīve saņem oficiālu politisku akceptu, kam Satversmes 110. pants nebūtu traucēklis.
Tiesību doktore Baiba Rudevska nesen Jurista Vārdā (02., 2015.) atgādināja 2013. gada 7. novembra Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas spriedumā lietā Vallianatos un citi pret Grieķiju deklarēto: Eiropas Cilvēktiesību konvencija neuzliek valstīm pienākumu ieviest neprecētu pāru kopdzīves regulējumu. Un turpat secināja: «Ja likumdevējs nevēlas ieviest mūsu valsts tiesību sistēmā «viendzimuma partnerattiecību» institūtu, tam nav nekādas citas izvēles, kā atteikties ieviest «reģistrētās partnerattiecības» arī attiecībā uz pretēja dzimuma pāriem (kuriem tas būtu pavisam lieki, jo viņi taču var vienkārši noslēgt laulību saskaņā ar attiecīgajām Civillikuma normām).»
