Zīlnieces apmeklējums premjerministram nav gājis secen. Ne jau nu tāpat vien, bez astrālas iedvesmas šī valdība izvairās argumentēt savu darbību, bet apelē pie ticības. Gūti ievērojami panākumi. Saskaņā ar DnBNord pētījumu tikai 6% cilvēku saprot, ko un kāpēc valdība dara.
Nupat, uzticīgs ierastajam stilam, premjerministrs izteicies tādā garā, ka finanšu ministrs mums iznāk kaut kas līdzīgs Krievijai, – saprast viņu nevar, viņam atliek vien ticēt. Tā kā šāds piedāvājums man nepieņemams, gribas kaut ko vairāk. Lai arī visnotaļ esmu par to, lai amatpersonai ārkārtējā notes brīdī būtu tiesības atlaist padoto piecās minūtēs bez ierunām. Taču tas nekādā ziņā nedrīkst būt hormonāls, pilnmēness pasākums. Tas nedrīkst notikt amatpersonas kaprīžu, iegribu, privātas nepatikas, rēķinu kārtošanas... dēļ. Patvaļas vai partejiskuma pazīmēm jābūt kategoriski izslēgtām. Šādos gadījumos iemeslam jābūt redzamam atlaižamā cilvēka atklātā darbībā vai bezdarbībā. Ja atlaižamais kopā ar citiem pats radījis savai darbībai aizkulises un iemesli meklējami tur, tad tā jau ir kvalificēti izmeklējama lieta, kam ar atlaišanu vien var nebūt diezgan.
Es te nerakstu par VID vai par kādu konkrētu cilvēku, tikai gribu atgādināt, ka tieši Jaunā laika paviršības un iegribām līdzvērtīgas (manuprāt) rīcības dēļ, tostarp premjerministra Einara Repšes ambiciozitātes dēļ, valsts vara te jau reiz tika padarīta smieklīga. JL arī tad uzskatīja, ka ar pliku varu pilnīgi pietiek, lai rīkotos, kā ienāk prātā, un tas piešķīra atlaisto ļaužu atgriešanai darbā caur tiesu sērijveida raksturu, kā arī noveda līdz paziņojumam, ka valsts ir diktatūras priekšvakarā.
Premjera vajadzībai tika prasīts personāls likums, kas ļautu atlaist tam netīkamus ierēdņus. Civildienests nonāca premjera pakļautībā. Tika iniciēta vairāk nekā pārdesmit ierēdņu atlaišana (tostarp VID, VCP, policijā...) bez pienācīga šāda lēmuma pamatojuma. Atzīstot, ka ideja revidēt pārvaldi ir laba, vairākums politiķu un ekspertu piebilda, ka Repšes "metodes diskreditē viņa ideju" (A. Ameriks), ka "cilvēku var apvainot bez kādiem pierādījumiem, atlaist, nosaukt par kukuļņēmēju", ka "darbs "zem stobra" nomāc iniciatīvu; ikviens baidās, ka tad, ja kādam nepatiks viņa censonība, sekas var būt bēdīgas". (R. Karnīte, Telegraf, 8.10.2003.) Manuprāt, tieši tad JL demokrātijas izpratne daudziem aizvēra mutes, un cilvēki savā darba vidē atsāka baidīties runāt par lietu un atkal skatījās priekšniekiem mutē. Jo E. Repše gan bija "apjautis ierēdniecības resursu nozīmi (..), taču viņš to acīmredzot uztver nevis kā pastāvīgu veidojumu, bet kā pakļāvīgu armiju". (A. Freimanis, Neatkarīgā, 2.04.2003.). Jāpiebilst, ka, šādos rāmjos, kuri nepārprotami oda pēc birokrātijas politizācijas, ielikti, ierēdņi vienlaikus tika aicināti domāt radoši.
Kas tad mainījies, ja redzams, ka JL, neraugoties uz partijas ētikas kodeksā reiz rakstīto – "izkopt drosmi atzīt un labot darbā pieļautās kļūdas", tomēr nav bijis spējīgs pilnībā labot galveno no tām – mainīt komunikācijas veidu ar sabiedrību, partneriem un tiešā darbā padotajiem. Nu valdības attiecībās ar sabiedrību, uzņēmējiem, valsts pārvaldē strādājošajiem... izteiktāk vai mazāk izteikti atklājas vēlme piekopt tos pašus niķus, kuri reiz jau nometa JL no baltā zirga. Akla disciplīna; ultimātu apmaiņa ar partneriem; biedēšana; savu ieceru un darbu valstiskuma pamatošanas turēšana zem sava goda; centieni vadīt, nevis deleģējot pienākumus, bet koncentrējot pilnvaras; pātagas vicināšana bez pīrāgu cepšanas... Protams, ar šādu stilu izdevīgāk redzēt ministros, padotajos zvērus vai lopus, sabiedrībā "ļautiņus", nevis cilvēkus. Jo pirmos var dresēt, bet otros nākas vadīt. Atkal tie paši vecie vēži kļūst par vienu no šīs valdības nestabilitātes faktoriem. Atkal jāpiesauc reiz jau piesauktā sentence – ja ķeizars tiecas rādīties pārlieku totalitārs, vienmēr atrodas kāds aristokrāts, kurš tam iegrūž dunci ribās. Šīs valdības vienīgais bruņukrekls, kas to pasargā no "aristokrātiem" ar dunci, ir krīze.