Vispirms būvēs, domās pēc tam

Līdz manīm nonāca Rail Baltica (RB) apspriešanas ieraksti vairākos novados. Ne ierakstos, ne meklējot projektam nopakaļ pieejamos avotos, pienācīgu, profesionālu pamatojumu tam, kāpēc privātajiem, reģionālajiem apsvērumiem šajā gadījumā jāpiekāpjas ES un Latvijas varā akceptētas mega idejas priekšā, es neatradu.

Moto bija: dabūsiet noteiktās kompensācijas, un – beidziet cepties! Tiesa, uzreiz jāteic, ka ģeopolitiskie, politiskie argumenti (arī Baltijas valstu dzelzceļiem «jāiestājas» ES, citādi «jūs esat diezgan izolēti» (ES transporta komisāre V. Bulca), RB ir Baltijas valstu prestiža jautājums, bez RB «mēs izskatīsimies pēc pigmejiem» (S. Kallass) u.tml.) bez skaidri redzama tehniski ekonomiskā pamatojuma man liekas smieklīgi. Jo tas man liecina, ka projekta stūmējiem svarīga tikai projektam domātās naudas «apgūšana», nevis dzelzceļa un tā apkārtnes dzīve pēc īstenošanas. Lūk, dažas lietas no daudzām, kur saistībā ar Rail Baltica bildei, manuprāt, jau tagad vajadzētu būt pilnīgi skaidrai.

Bet, pirmkārt, – priekš kam kārtējo reizi apzināti rīkot sabiedrisko apspriešanu kā bezrezultatīvu formalitāti? Priekš kam šis cirks, ja projekts tiek laists sabiedriskā apspriešanā tikai tad, kad no tā vairs «nevar atteikties» (L. Straujuma)? Kas traucēja to sagatavot apspriešanai pāris gadu laikā pēc 2001. gada 7. novembrī Pērnavā parakstītās Baltijas valstu un Polijas satiksmes ministru vienošanās? Vai pat pēc 2011. gada 10. novembrī Tallinā parakstītās vienošanās? Galēja, amorāla necieņa pret ļaudīm – jau tas vien ir pietiekams protesta iemesls.

Otrkārt, necieņa redzama pat dažādās valstīs pieejamo, projektu raksturojošo datu nesaskaņotībā. Piemēram, vispieejamākais avots Vikipēdija apgalvo, ka projekts izmaksās 3,68 miljardus eiro (līdz 85% – ES līdzekļi), bet ar kompensācijām izmaksas varot pieaugt līdz 7 miljardiem. Ikviens var atrast, cik garš būs RB katrā valstī un kādi izmaksu cipari katrā no tām nosaukti. Latvijā teikts, ka kompensācijām varētu būt atvēlēti ap 130 miljoni eiro. Varbūt kaimiņvalstīs zemes vērtīgākas, tomēr, es te saskatu zināmu disproporciju starp ģenerāliem skaitļiem un Latvijā nosaukto kompensāciju apjomu. Vai tiešām jau ieplānots, ka pēc kompensāciju izmaksas, šo zemju «tirgū» turpinās vārīties kaut kādas substruktūras?

Treškārt, kā tiks kompensēti iespējamā labuma zaudējumi ne tikai iedzīvotājiem, bet arī pašvaldībām kā tādām? Nedzirdēju, ka RB stūmēji būtu gatavi polemizēt ar to vai citu pašvaldību par konkrētiem iespējamiem ieguvumiem no RB. Manuprāt, šīm aplēsēm bija jābūt vienam no svarīgākajiem RB speciālistu argumentiem sarunās ar ļaudīm. Rau, XIX gadsimta vesternos tik jauki rādīts, kā dzelzceļa būve rada infrastruktūru, uzņēmējdarbību ap trasi. To pašu sola RB projekta adepti. Tiesa – vesternos blakus dzelzceļam kā likums gadās vai nu mežs, vai rūdu atradnes, vai auglīga zeme. Ierakstos nedzirdēju nevienu šajā sakarā konkrēti nodefinētu ideju.

Tāpēc, ceturtkārt, ja tiek solīts, ka RB ap 2030. gadu vairos Latvijas IKP par 3%, tad, manuprāt, ij Latvijas NAP, ij Latvija 2030 jau vajadzētu redzēt pietiekami konkrēti ar skaitļiem iezīmētu ceļu, kas līdz tam novedīs. Kā RB projekts korelē ar šiem valsts dokumentiem? Kas, kādas konkrētas tautsaimnieciskas izmaiņas Baltijas valstīs nodrošinās līdz 2030. gadam RB pasažieru plūsmu ap 5 miljoniem cilvēku un kravu plūsmu ap 12 miljoniem tonnu gadā? Vai projekta stūmēji var uzrādīt pašvaldībām solidārus Baltijas valstu līderu apsvērumus un centienus šajā sakarā? (Vai dzelzceļa Viļna–Varšava pieredze nav stimuls pacensties?) Vai ir aplēsts, kā RB iespaidos visas (arī auto, gaiss, ūdens…) transporta sistēmas (un cenu) situāciju? Utt., u.tml. Nu jau dāņiem vajadzēja pabeigt projekta «īstenošanas iespējamības pētījumu». Meklēju, kur to var izlasīt. Neveicās. Tāpat skaidri jāatbild, kas kompensēs kautrīgi minētos «iespējamos zaudējumus pirmajos gados». Nodokļu maksātāji?

Tas, ka projekta efektivitātes un nākotnes atklāsmes izceļas ar, maigi sakot, aptuvenību, manuprāt, liecina, ka šobrīd visās Baltijas valstīs valda pieeja: vispirms uzbūvēsim, bet, kā to būvi ekonomiski un sociāli attaisnot – domāsim pēc tam. Arī tāpēc nav brīnums, ka projekta stūmēji cilvēku priekšā izpaužas profesionālas bezatbildības līmenī.