"Garnējums" viļņojas

Dzirdēju televīzijā – garnējums satrakojies. Nodomāju – tas derēs, lai raksturotu ar Valsts prezidenta vēlēšanām saistīto tērgu un attieksmju kopainu. Šajā kopainā politiskā krējuma (garnējuma) pārstāvji savā sīkumainībā un virspusējībā neko daudz neatpaliek no anonīmās interneta varzas. Atšķirība vien tā, ka varza pielāgo potenciālo prezidentu sev, bet garnējums teicas pielāgojam to valstij. Varētu iztikt bez ironijas, ja tiktu piedāvāts «produkts» vērtēšanai, nevis prece, kas tiek reklamēta līdzīgi ziepēm un matračiem.

Taču vide (partijas), kura «ražo» prezidentus Latvijā, nemaz neslēpj, ka dabūsim prezidentu kā partiju tirgus preci. Es piekrītu Ojāram Spārītim, kurš uzskata, ka «Valsts prezidenta amats ir partiju politiskā un ekonomiskā bartera vērtība. Pat ne simboliskā un ne varas kārts. Jo, ja kāds valstī rēķinātos ar prezidentu kā varas subjektu un ja rīcība spētu būtiski ietekmēt procesus, tad taču ar viņu nevarētu tik pazemojoši izrīkoties – atstāt izlemšanu pēdējai naktij vai pēdējai sēdei. Bet – Latvijas prezidenta amats nav radīts reālam varas īstenojumam.» Tāpēc jebkuru pretendentu var bīdīt uz Valsts prezidenta krēslu saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem, ar kādiem pārdošanai tiek bīdīts matracis. No matrača nav jēgas prasīt publisku valstsspējas apliecinājumu. Matracim ir jātic.

Turklāt – kā tad ar mums izrīkojas tie, kuri piedāvā savus kandidātus? Ko viņi ar mums dara? Tirgus valodā runājot – nodrošina mūsu vajadzības vai rada pieprasījumu? Lai kāda kampaņa, lai cik gudri reklāmas guru būtu nolīgti, neviens līdz šim nav centies, lai kandidāts tiešām uzrāda spēju apmierināt mūsu vajadzības. Visi tik vien kā gādājuši pieprasījumu savam kandidātam. Jo, ja būtu domāts par mūsu vajadzībām, tad mums pirmām kārtām tiktu atgādināts, ka mūsu būtiskās vajadzības nenosaka vis «garnējums», bet gan tas materiāls, no kura mēs vēlētos būvēt savai dzīvei pamatu un sienas. Tad mums tiktu atgādināts, ka, domājot par valsts līderi, nopietniem ļaudīm nepiedien ākstīties nopakaļ politikas (garnējuma) teātra izdarībām un likt atzīmes tā noteiktu favorītu drēbniekiem, bet ar savu publisko nostāju gādāt, lai pilī ir valstsvīrs, nevis partiju mēbele.

Piemēram, Sandra Kalniete uzskata, ka Valsts prezidentam jāceļ tautas pašapziņa. Neatceros, laikam Bodrijārs līdzīgus, ar situāciju nesamērotus izteikumus sauca par tukšuma metaforām. Prezidentam ir jāceļ tautas pašapziņa! Bet, pat ja viņš sev noteikto pilnvaru ietvaros darīs šajā ziņā visu to labāko, kamēr likumdevējs un izpildvara pašapziņu gremdēs, tad zināmā mērā tas būs tas pats, kas vilkt sarkanbaltsarkano karogu priekšā nemazgātiem logiem. Šādā situācijā prezidents, teikdams savus, pieņemsim, pacilājošos tekstus, būs gādājis tik vien kā par «garnējuma» labsajūtu. Bet, ja viņš turklāt neatklās lietu reālo stāvokli un situācijas cēloņus, tas nozīmēs, ka mūsu pašapziņa tam rūp vien virtuāli. Es nenovēlu nevienam no Valsts prezidentiem nacionālā liekuļa lomu.

Igaunijas Valsts prezidents Tomass Hendriks Ilvess nesen rakstīja (Postimees, 18.02.2015.): «Es stingri raugos uz to, lai nebūtu kādas vienas, divu vai triju partiju prezidents.» Tas ir viens no prezidenta «higiēnas» pamatpostulātiem. Tikko latviski iznākusi Ilvesa grāmata Savā balsī. Cik man stāstījis tās tulkotājs Juris Putriņš, tik man radies iespaids, ka Ilvess ir tas prezidents, kuram šī «higiēna» ir būtiska un kurš spēj to kopt. Turklāt, kā saka Juris, viņš ir spējis padarīt intelektu, inteliģenci par valsts atbalsta instrumentu. Tāpēc «garnējums» attiecībās ar viņu apzinās, ka valsts būvē ir sekundārs, un vairāk zina savu vietu. Latvijā politika pagaidām ir lieta priekš sevis. Tāpēc pirms prezidenta vēlēšanām, kā arī pirms citām vēlēšanām, parasti izpaliek nopietna valsts stāvokļa, valsts varas atzaru vērtēšana un inventarizācija. Tāpēc pretendenti uzskata, ka ir lieki savlaicīgi uzrādīt sabiedrībai savu valstsspēju, prātu vai pat šarmu.

Ar to es gribēju teikt, ka politiķiem vēl ir laiks parūpēties, lai Valsts prezidenta ievēlēšanas priekšspēle neizskatās pēc korporatīvas «garnējuma» ballītes. Partijas uzsver, ka prezidents mums ir valsts vienošanas simbols. Taču pagaidām es jūtu, ka tās meklē izkārtni, ko saukt par prezidentu.