Drošība krīt plaisā starp varu un tautu
Ar krievu dzejnieku Juriju Kublanovski esam viena gada, un viņš man teica, ka mūsu paaudze, salīdzinot ar iepriekšējām, vairs nav piedzīvojusi ne vērienīgas militāras, ne ideoloģiskas spīdzināšanas. Mums, tā teikt, tikusi haļava.
Es viņam jautāju, kāpēc tad mūsu paaudze, kas deviņdesmitajos pēc politiskajiem lūzumiem dominēja pie varas, neparūpējās, lai arī mūsu bērnus un mazbērnus neapdraud totālas ciešanas? Jauns aukstais karš – tas ir viss, uz ko mēs, rezumējot sevi, esam bijuši spējīgi. Uz to Jurijs teica, ka acīmredzot mūs nav piemeklējis nekas tāds, kas norūdītu mūsu raksturu tiktāl, lai mēs cienītu vēsturisko situāciju. Acīmredzot padomju vara inteliģenci izvirtināja un primitivizēja tik lielā mērā, ka, tikusi brīva, tā apjuka. Es rezumēju – apjuka tiktāl, ka mūsu paaudzē atrofējās nākotnes izjūta.
Un patiesi, ja tagad klausīties, kā manas paaudzes un pat krietni jaunāki cilvēki, pat Latvijas politiķi runā par draudiem, tad pamatā tā ir apjukušu cilvēku runāšana. Nekas daudz vairāk par bara emocijām (bara bravūra mijas ar bara histēriju), kad mežmalā parādās vilks, nav dzirdams. Tāpēc es biju ļoti iepriecināts, Latvijas Politiski represēto apvienības 26. konferencē 14. februārī saklausījis organizētas un nākotnes labā izteiktas domas par valsts aizsardzību. Pamatā tās pauda par mani vecāka gājuma cilvēki. To vēl dzīvo 14 000 pārstāvji, kurus režīms piemeklēja tik tieši, lai nenāktu ne prātā improvizēt par haļavu.
Politiski represētie ieteica dažas būtībā pašsaprotamas lietas, kuras varētu vairot valsts militāro potenciālu sabiedrības, nevis tikai bruņoto spēku apjomā. Piemēram, ierosināja nodibināt tautas atbalsta fondu Latvijas aizsardzībai, kurā katrs varētu ziedot kaut nelielu summu. Tā būtu praktiskāka un efektīvāka iespēja paust savu attieksmi pret draudiem, nekā vēlme uztiept savu histēriju līdzcilvēkiem internetā vai politikā. Tādā veidā apliecinot, ka «Krievijas jaunajai eksportprecei – bailēm» (R. Dzintars) te ir noiets. Savukārt ierosinājums izstrādāt mobilizācijas plānu un sagatavot mobilizācijai nepieciešamo infrastruktūru jau ir tieša norāde uz valsts drošības politikas veidotāju laikus nepadarītajiem darbiem. Tāpat loģiska samērā ar atskaņoto draudu līmeni ir prasība pēc kvalificētu cilvēku skaidrojoša (kā rīkoties, kas ir hibrīdkarš utt.) darba skolās. Šajā ziņā arī sabiedriskie mediji varētu pāriet no attieksmes – baidīt, uz attieksmi – savākties un skaidrot. Citādi – parunā, parunā par morāli un stāju, bet pēc tam tūlīt – seriāls par maukām un nodevību. Savukārt tieši politiķiem vajadzētu būt par paraugu tam, ka «mēs nedrīkstam paļauties tikai uz to, ka kāds cits mūs aizsargās, bet esam pārliecināti, ka katram iedzīvotājam būtu jāapzinās, ka valsts neatkarība ir visiem mums visdārgākā vērtība, kuras zaudēšana varētu būt liktenīga latviešu tautai un jebkuram Latvijas iedzīvotājam» (no konferences aicinājuma par aizsardzību).
Arī citi konferences dokumenti satur vairākas tēzes, kuras liecina par to, ka represētie atšķirībā no daudziem politiķiem uzskata, ka valsts drošība nav garantējama ar atsevišķiem varas pasākumiem, nesamazinot «plaisu starp varu un tautu» un uzturot politikā «tikai partiju vai sponsoru intereses». Piemēram: «Noteicošā tomēr ir nevis ievēlēšanas kārtība, bet mūsu likumdošana, kura pieļauj iespēju pie varas atrasties personām, kas pārstāv nelielu grupu intereses, ar savu rīcību vai bezdarbību zaudējot tautas uzticību, bet nezaudējot mandātu vai labi apmaksātu posteni pārvaldē.» «Uzskatām, ka tautas ievēlēts prezidents nespēs atrisināt samilzušās problēmas, kas krājušās gadu gaitā, ja valsts un visas tautas labklājību nestādīs augstāk par atsevišķu grupu interesēm» (no aicinājuma par valsts pārvaldes uzlabošanu). Es nezinu, cik atsaucības tautā varētu gūt represēto rosinātā pastāvīgā politiski neatkarīgā vērtēšanas padome, taču kā iespējamas zāles pret mūsu apātiju un varas vienaldzību ideju vajag vismaz apsvērt. Nevis noraidīt. Man šķiet simpātisks arī LPRA paustais aicinājums katram – no sirmgalvja līdz bērnam – padomāt par dāvanu Latvijas simtgadei. Tad «valsts patriotisms kļūtu konkrēts katram, kas apzināsies sevi Latvijā» (LPRA 26. konferences rezolūcija).