Vakardiena – mūsu rītdiena?

Pagaidām man nav bijusi iespēja saskarties ar abortiem, tā teikt, ķermeniski. Taču abortu veikšanā esmu piedalījies un piedalos. Ne kā dakteris. Kā pilsonis. Jo ar abortiem Latvijā patlaban nodarbojas ne tik daudz ārsti, cik politiķi. Un pie politiķu klana veidošanas es pielieku roku regulāri. Kā pilsonis. Un kas gan ir lielākā daļa no valsts ķermeņa izgriezto cilvēku, ja ne politiskā aborta sekas? Pat savus lēmumus – emigrēt – šie ļaudis to vairākumā skaidro līdzīgi sievietēm, kas nolēmušas veikt vai veikušas abortu. Es domāju, ka arī šo «jūtīgo jautājumu» komplektā ar daudziem citiem jāsāk vērtēt tieši no šā – no valsts politikas līmeņa. No galvas. Kamēr galva nav nopuvusi līdz pakaļai.

Man negribas saukt par speciālistiem tos diplomētos cilvēkus, kuri gan vērtē sieviešu sajūtas, bet ignorē, izvairās vērtēt apstākļus, kas padara abortus par sociālu, nevis vien individuālu problēmu. Medijos tie paši sevi pataisa par «ideologiem», kuri acīmredzami fragmentāru problēmas aplūkojumu uzskata par pietiekamu saviem gala slēdzieniem. Vai būtu runa par Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma grozījumu piekritējiem vai to pretiniekiem. Speciālists manā izpratnē ir cilvēks, kurš visiem spēkiem un kopā ar kolēģiem – oponentiem tiecas pēc iespējami lielas sinerģijas, kas atklātu efektīvākos problēmas profilakses un ārstēšanas ceļus... Nevis tas, kurš absolutizē sava uzskata aprobežotību.

Skaidrs, ka šis raksts nav ne par medicīnu, ne abortiem. Tie ir tikai iemesls. Proti – publikācijās par abortiem mani pārkaitināja tas, ka politiķiem, medicīnas speciālistiem, aborta upuriem... saistībā ar šo tēmu ir svarīgāk nošķirties savā attieksmē nekā definēt problēmas sociālo diagnozi un norādīt reālus risinājuma ceļus. Tā nav cīņa ne pret abortiem, ne arī cīņa par sieviešu pašcieņu, tā ir kārtējā vēlme (tāpat kā «cīņā» ar smēķēšanu vai alkoholismu) izmantot šīs lietas kā «cīņas kapitālu». Jo, lai šī cīņa būtu rezultatīva pēc būtības, nāktos jūtami mainīt mūsu sociālpolitiskās esamības apstākļus. Mainīt savu rīcību vidē, kurā esam. Tāpēc, izlasot attiecīgus tekstus, mana sociālā diagnoze ir – nākotnes noliegums. Nākotnes noliegums kā mūsu sabiedrības raksturīpašība. Arī kā jūtams valsts politikas elements. Kā sabiedrības nevēlēšanās pieņemt par pienākumu atbildību, kas sniedzas pāri sava es ietvariem un vēlmēm. Vēlme abortēt, pastarpināt sevi no visa, kas sola apgrūtinājumu ne tikai ar sevi pašu. Ar bērniem, ar valsti, ar savu tuvāko... Paradoksāli, jo vairāk cilvēku sāk uzskatīt vārdu «māte» par apvainojumu, jo lielāka top šo pašu ļaužu griba uzmesties par «māti» līdzcilvēkiem. Ar saviem liekulības, marginalitātes, politkorektuma, ālavības... standartiem. Viens gudrs čalis (K. Krilovs), saskatījies šīs jaunmodīgās spekulācijas, sacerēja ironisku Jaunās pasaules kārtības īso skaidrojošo vārdnīcu. Māte (faktiskā māte) tajā definēta kā «sieviete, kas iznēsājusi augli ( parasti – par vienreizēju atlīdzību). Mātišķība ir izplatīts sieviešu bizness. Nozīmības ziņā – otrais aiz prostitūcijas.» Savukārt iemīlēšanās turpat definēta kā «psihes totalitāro kompleksu izpausme, proti – tieksme valdīt pār otru cilvēku un kontrolēt viņu, kas ir pretrunā ar suverēnas personas fundamentālajām tiesībām. Tiek uzskatīta par smagu patoloģiju.» Tēvs šajā versijā ir «vīrietis, kas nodevis savu spermu olšūnas apaugļošanai», bet cilvēks – «būtne, kas spēj būt privātīpašnieks un tirgoties». Manuprāt, te visai precīzi atklāts, līdz kādam devalvējošam līmenim ne mazums ļaužu, tostarp politiķu un izglītības vai medicīnas speciālistu, tiecas novest cilvēka un viņa problēmu uztveri (kaut vai diskusijā par abortiem). Grib, lai mūsu priekšstatus par nākotni pat sapņos nosaka tikai valūtas kursa svārstības. Neatceros, kurš bija tas, kurš pamanīja, ka avangardistu lozungs «Rītdiena šodien kļūs vakardiena» tagad skan «Vakardiena mūsu rītdiena un šodiena». Varētu domāt, ka tie, kas ieciklējas «te un tagad», pievēršas sevis attīstīšanai. Ne vairāk kā tie, kuri vismaz sapņo par nākotni. Jo dzīvajam nav jāapgrūtina, dzīvajam jābūt patīkamam bez sviedru smakas. Nebrīvībā negribas vairoties. Un izlaidībā negribas. Aborts ir apstākļu instruments.