Bērnībā augu vidē, kur cilvēku un mājdzīvnieku attiecībās valdīja harmonija vai vismaz tās paliekas. Visās apkārtējās mājās suņiem bija garantēta suņa dzīve, kaķiem – kaķa un neviens pats šajā saimē nebija ne pamestais, ne liekais, ne liekēdis. Tie, kuru par daudz, tika atdoti vai nonāca jūrskolā. Laiki bija pagrūti, taču klaiņojoši suņi un kaķi bija liels retums. Protams, bērni spēlējās ar mājdzīvniekiem, taču tika apsaukti, līdzko sāka traucēt tiem darbā vai uzskatīt tos par nedzīvām spēļu mantiņām.
Iespējams, tāpēc dominējošā pilsētnieku attieksme pret mājdzīvniekiem man joprojām šķiet perversa, bet liels vairākums publisku "mazākajiem brāļiem" veltītu it kā mīlestības izklāstu – vien sava egoisma apraksti. Nabaga dzīvnieki, kurus to saimnieki tur nevis dvēselei, atspaidam vai drošībai, bet, tāpat kā dažs savu milzu mašīnu, – paša mazvērtības kompleksu un gļēvuma kompensācijai. Nabaga dzīvnieki, kurus izmanto kā ieroci vai argumentu saimnieka nespējai uzturēt normālu saskarsmi ar cilvēkiem. Vai pat kā līdzekli ieriebt līdzcilvēkiem, ja ne citādi, tad caur savu mājdzīvnieku turēšanas veidu. Te vēl ne tuvu nav runa par mājdzīvnieku spīdzināšanu tiešā fiziskā veidā, pamešanu vai nogalināšanu.
Latvijā ir Dzīvnieku aizsardzības likums, Latvija grasās ratificēt Eiropas Konvenciju par mājas (istabas) dzīvnieku aizsardzību. Te ir virkne organizāciju, kam it kā rūp mājdzīvnieku drošība pēc būtības (tātad adekvātas praktiskas izmaiņas vidē un sabiedrībā kopumā). Kāpēc tad, ja viss tik organizēts un noteikts, situācija kopš šo likumu un organizāciju pastāvēšanas, kopš manas bērnības laika, kad ikviens pārredzamā apkārtnē bija dzīvnieku sargātājs bez kādas biedrības biedra kartes, gājusi uz otru pusi? Latvijā kopainas raksturojumu neatradu. Bet atceros pirms pāris gadiem lasījis kādu, šķiet, Eiropas Padomes, analītisku ziņojumu par varmācības dinamiku. Tur bija minēts visai liels procents, par kādu divdesmit gados Eiropā augusi varmācība pret dzīvniekiem. Droši vien arī Latvijā šī varmācība aug proporcionāli varmācības pieaugumam starp cilvēkiem. Un te tas suns, manuprāt, aprakts. Rīcībā, politikā, kas ved nevis uz harmoniju, bet prom no tās.
Jo lielāka būs disharmonija cilvēku vidē, jo sliktāk jutīsies mājdzīvnieki. Nelabojot cilvēku vidi, dzīvniekiem pievērsti likumi, konvencijas u. tml. to turēšanas situāciju nemainīs. Protams, var no šiem likumiem izņemt daļu urbānistiska stulbuma, kas tur ieviests ne jau mājdzīvnieku dabas un labuma dēļ, bet izdabājot sunīšu un kaķīšu saimnieku samākslotajam dzīves ritam, kurā tie gribētu turēt "gabaliņu dabas", kādēļ attaisno un pat uzskata par humānu šīs dabas kropļošanu.
Šādas domas radās, pārlasot ratificējamo Konvenciju. Manuprāt, ja gribas, lai tā tiešām dod efektu pēc būtības, tai Latvijā nepieciešams atbilstošs konteksts cilvēku vidē. Saskaņā ar Konvenciju mājdzīvniekiem nedrīkst radīt nevajadzīgas sāpes, ciešanas vai stresu un nedrīkst tos pamest. Ar cilvēkiem to visu te var darīt. Pat bērnus var pamest nesodīti. Konvencija nosaka, ka mājdzīvniekam jānodrošina pietiekamā daudzumā ūdens un pārtika, kā arī kustību iespējas. Latvijā objektīvu politikas, nevis paša cilvēka noteiktu iemeslu dēļ daudzu ienākumi nesedz pat oficiāli noteiktās minimālās iztikas normas, bet iekšējā ikdienas migrācija (kustība) nesakārtotas transporta sistēmas dēļ ir apgrūtināta. Sagūstot dzīvnieku, tam jārada pēc iespējas mazākas fiziskas un garīgas ciešanas. Represīvie orgāni, sagūstot cilvēku, var šo punktu nerespektēt. U. tml. Ir vēl izcilāki piemēri, kuru ilustrēšanai šī Konvencija neder. Jūs varat to saukt par demagoģiju, taču velti cerēt, ka pieredze, kādu cilvēku suga jūt attieksmē pret sevi, neparādīsies tās attieksmē pret citām sugām.