Vieta pie poda
Latvija atrunājās no Expo Milano 2015 ar «Mums nav ko vilkt mugurā» (neveiksmīgs projekts). Faktiski šoreiz iekšējais bardaks izlīda priekšā ārējai, glamūrai sakārtotībai. Ja ticēt lasītajam, daļa dalībvalstu uzskata par vajadzīgu šajās izstādēs eksponēt savu praktisko nākotnes potenciālu un spēju rīkoties atbilstoši modernizācijas loģikai. Protams, cerībā piesaistīt savai valstij uzmanību un resursus.
Savukārt tie, kuri atbild par Latvijas dalību Expo Milano, nosprieda, ka pasaules pāķiem būs diezgan ar mums ierasto utilizācijas loģiku. Loģiku, kurā lieliski iekļaujas gan «naudas pumpji», gan projektu uzraudzības nevīžība. Manuprāt, Latvija šoreiz «izstādījās» kā samērā izlaidusies, kleptokrātiska valstiņa, kura savu starptautisko pašcieņu un ideju saturu turklāt mēra tikai ar izdotās naudas apjomu.
Atceros, 2010. gadā tika rakstīts, ka Eritrejai Šanhajā bijis tikai viens galds un uz tā galda karte ar norādi: «Mēs esam labā vietā.» Latvijā tostarp skan runas, ka ar mazu naudu šādos pasākumos nav jēgas piedalīties, jo tad mūsu vieta būtu kaut kur aiz Togo. Ja valdības atbildībā esošā jomā spēj iejaukties «naudas pumpji», tad mūsu vieta mūsu pašu darījumu kultūras dēļ šobrīd ir pie poda. Lai arī principā es piekrītu Ārlietu ministrijas nostājai – Latvijai Expo Milano bija jāpiedalās.
Arī tāpēc, ka liekas savādi – par prezidenta vizīti 9. maijā Maskavā saistībā ar Latvijas prezidentūru ES tiek runāts, bet par dalību pasaules izstādē saistībā ar Latvijas prezidentūru ES – netiek. Lai arī prezidentūra manā uztverē ir saturiski nozīmīgs papildu faktors interesei par Latviju. Vai arī mēs iedomājamies, ka esam divdesmit piecos gados ļoti tālu tikuši no Eritrejas galda un mums nav vairs nekādas vajadzības ne ar sevi iepazīstināt, ne par sevi atgādināt? Mēs esam tik diži un vareni, ka varam atļauties sevi tikai izcūkot? Turklāt – kā šajā gadījumā – ar kaut cik kreatīvu pieeju «pasākuma» tēlam, bet, izrādās, bez jelkādas kreatīvas pieejas mārketingam.
Bet – vai tad World Expo jāpiedalās obligāti? Nekādā ziņā. Taču, ja lēmums par Latvijas dalību tika pieņemts 2011. gadā, bet atteikums piedalīties 2015. gadā, tad tā, manā uztverē, arī ir izgāšanās. Jāatgādina, ka visi šie gadi te bijuši «veiksmes stāsta» gadi. Un mums – Eiropas čempioniem atlabšanā no krīzes – nav ko parādīt pasaulei? Izņemot bites. Ko tad vērtas mūsu tautsaimnieciskās stratēģijas, ja mēs pat lielās līnijās nespējam 2011. gadā raksturot 2015. gada potenciālu? Galu galā – šādos, ap 2010. gadu radītajos, valsts attīstībai pievērstos dokumentos ir daudz vārdu par mazu, efektīvu, godīgu, cilvēkiem pievērstu valsts pārvaldi, par godīgiem iepirkumiem, par cīņu ar korupciju… Šajā jomā koalīcijai, kas pēdējo gadu gaitā faktiski nav mainījusies, un valdībām, manuprāt, bija diezgan laika izpildīt nodomāto. Turklāt – ja Latvijā, kā tas ticis paredzēts saskaņā ar vēl agrāka laika stratēģijām un plāniem, 2015. gadā būtu augsts, teiksim, medicīnas, izglītības prestižs un kvalitāte, tad nevajadzētu Expo sakarā tik daudz domāt par atrakcijām un naudu. Tad prestižs tiktu nodrošināts arī ar pastāvīgo, būtisko saturu. Nevis tikai ar «pasākuma» formātu. Un vēl – ir saprotams, ka Dubaija, kura rīko Expo 2020, jau zina, ko tērēs, ko būvēs un kādas investīcijas dabūs.
Taču būtu labi, ja arī dalībvalstu novitātes noteiktu nevis cerība uz pēkšņām brīnumainām atklāsmēm, bet mērķtiecīga darbība. Jo, ja dalībvalsts, kura varēja visus valsts tēlam un tautsaimniecībai iespējamos rezultātus (arī atteikumu) un ieguvumus no dalības Expo apsvērt vairākus gadus, šogad tik vien zina kā sacīt – «negatīvu ietekmi uz valsts tēlu atteikums neradīs», tad kļūst saprotams, kāpēc pašā Latvijā tik daudziem ļaudīm ir bažas par nākotni. Manuprāt, te ir vietā K. G. Junga sacītais, ka bērna baiļu cēlonis ir vecāku «tendence uz kompleksiem», proti – vitālu problēmu nomākšana vai ignorēšana. Tātad – vara (vecāki) uzstājas kā nākotnes destruktors. Iespējams, tāpēc, ka politiskās un saimnieciskās elites lumpenizācijas pakāpe valstī ir sasniegusi robežu, kad padibeņu ētika varai kļūst noteicošāka par profesionālo, valstisko stāju.