Amatpersonu vaimanas par to, ka Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kurā nav savas mediju politikas, ir tulkojamas tā, ka Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kuras politiķiem nerūp sabiedrības kvalitāte. Tāpēc amatpersonām parocīgāk regulēt nepolitiku, nevis īstenot politiku, ko tās pašas likumos ir pietiekami skaidri noteikušas.
Pirmkārt, Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums definē četrus mērķus, no kuriem vismaz divi ir saistāmi ar mediju politiku, bet pārējie divi – ar tās nodrošinājumu. Turklāt šajā likumā pastāv jēdziens «elektronisko plašsaziņas līdzekļu nozares attīstības nacionālā stratēģija». Un tāda tiešām pastāv kopš 1996. gada. Šobrīd spēkā esošā versija (2012.–2017.) pēdējo reizi grozīta 2014. gada augustā, un tajā ir arī daži aptuveni vārdi par Krievijas soft power. Tiesa, šo mediju satura programmatiska attīstība stratēģijas autoriem bijusi visai tumša bilde, taču mediju politikas pamatnostādnes definētas pietiekami skaidri (attīstīt demokrātiju, tiesisku valsti, pilsonisko līdzdalību, veicināt valstisko apziņu, nacionālo, reģionālo un eiropeisko identitāti). Minētajā likumā pastāv arī jēdziens «nacionālais (sabiedriskais) pasūtījums», un 71. pantā skaidri teikts, ka «sabiedrisko pasūtījumu pilda sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi». Radio un televīzijas likums pamatā aplūko savas darbības lauku. Toties Likuma par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem 1. pantā nosaukti katras normālas mediju politikas trīs pīlāri (uzskatu un viedokļu brīvības garantija, cenzūras un masu informācijas līdzekļu monopolizācijas noliegums). Turklāt – šobrīd par mediju politikas pamatu zināmā mērā varētu kalpot Satversmes preambula.
Manuprāt, augšminētie likumi iezīmē mediju politikas ietvarus un arī tās īstenošanas instrumentus pietiekami skaidri. Bet, ja Latvijā joprojām nav mediju politikas, tad jājautā, kāpēc Kultūras ministrija, Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, sabiedriskie mediji nav pildījuši šos likumus pēc būtības?
Otrkārt, ja mediju politika tiek taisīta par Kultūras ministrijas atbildības lietu, jājautā – kāpēc tā līdz šim nav kļuvusi par vairākkārt revidēto Latvijas kultūrpolitikas pamatnostādņu sastāvdaļu? Par mediju politiku saistībā ar kultūrpolitiku, cik atminos, tika diskutēts Tautas frontes ietvaros pirms 5. Saeimas vēlēšanām. Un te nu sākas tas, kādēļ mūsdienu politiķi liekas neredzam to, kas ir likumos, liekas nemākam to ieviest politikas un mediju praksē. Tāpēc, ka atmodas celmlaužiem pēc tam, kad tie sadalījās partijās, likās izdevīgāk nevis atbalstīt un radīt kvalitatīvus, patiesi neatkarīgus sabiedriskos medijus, bet sadalīt un padarīt esošos par atsevišķu partiju ietekmes ruporiem. Tas, starp citu, ir viens no iemesliem, kādēļ te tiek runāts par divām informatīvajām plūsmām. Mediji atskaņoja partiju intereses. Nevis valsts politiku, kuras centrā tika (un lielā mērā arvien tiek) uzturēts nacionālo interešu, valsts attīstības stratēģiju īstenošanas un pārpartijisko principu vakuums. Valsts varai, izejot no tās reālās prakses, nebija un, manuprāt, joprojām nav lāgā ko piedāvāt medijiem kā to politikas pamatu. Valsts vara pati nespēj kā pienākas vienoties par sabiedrību veidojošo vērtību sistēmu. Tāpēc konkrētas stratēģijas (mediju politikas) īstenošanu tā tiecas aizvietot ar «pareizu» propagandu un regulēšanu.
Praksē bilde acīmredzot ir tāda, par kādu savulaik ironizēja A. Zakatistovs (Diena, 29.09.2005.). Viņu izbrīnīja, ka sabiedriskajiem medijiem veltīto likumprojektu novērtējuma ailei «normatīvā akta ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību» pretī stāv «normatīvā akta projekts šo jomu neskar». Tāda acīmredzot ir oficiālā attieksme pret mediju telpas tautsaimniecisko lietderību. Savukārt Jānis Domburs samērā nesen rakstīja: «Ja mediju procesi veicina nācijas debilizāciju, tas ir arī nacionālās drošības jautājums.» (Ir, 4.04.2013.) Velti cerēt, ka ar debilizācijas, cenzūras, ierobežošanas u.tml. projektiem izdosies pārvarēt kaut vai to pašu Krievijas informatīvo ietekmi. Tas panākams tikai ar gudrām, ilgam laikam apsvērtām un vispusīgām investīcijām smadzenēs. Ar kvalitatīviem medijiem.
