Reiz sensenos laikos mums ar Krievijas kolēģi Juri Ščekočihinu Kremļa kongresu pilī kļuva garlaicīgi. PSKP vadošā loma vairs nebija likuma burts, un mēs iedomājāmies sevi esam visaugstākos PSRS formālās varas pārstāvjus. Tāpēc devāmies šo varu apliecināt Kremļa teritorijā.
Apgaitā noskaidrojās, ka vairāki desmiti durvju, veseli ēku spārni ir mums slēgti. Mēs rādījām uz saviem sarkanajiem varas karodziņiem, bet puiši tumšpelēkās vai zilganās drānās teica: «Nedrīkst!» Mēs jautājām: «Kāpēc?» Mums teica: «Nedrīkst, un vsjo!» Beidzās tas ar pāris stundu ilgu sprēgāšanu vienā no tautas vēlētiem kalpiem nepieejamām istabām. Nebūt ne muļķa ļaudis mums skaidroja, ka mūsu statuss par vairākām pakāpēm atpaliek no to cilvēku statusa, kam Kremlī visas durvis vaļā. Mēs teicām, ka viņu uzskati par varas hierarhiju nesaskan pat ar tālaika konstitūcijas burtu. Viņi teica: «Nesmīdiniet mūs!» Skaidri atceros, ka šajā, pieņemsim, diskusijā vairākas reizes tika minēti vārdi «valsts noslēpums». Starp citu, Juris pēc tam bija Krievijas Valsts domes Drošības komisijas priekšsēdētāja vietnieks. Karoja ar politisko korupciju. Krievijas politiskās mafijas maitas Jurku nobendēja.
Absolūti pašsaprotams ir tas, ka valstī ir īpaši glabājama informācija. Jebkurā situācijā to ir iespējams kvalificēti definēt. Bez interpretācijas un izvērsuma iespējām. Ja tas netiek ievērots, tad noteikti ļaudis ir gribējuši valsts noslēpumu pakļaut dubultstandartam un kropļot konstitucionāli noteikto varas hierarhiju. Tad vārdi «slepenības režīms» faktiski kļūst par vārdu «politiskais režīms» sinonīmu. Jo tad izrādās, ka valstī pastāv cilvēku loks, kuru gribai, kuru lēmumiem ir lielāks svars nekā tautas gribai, nekā parlamentam, nekā valdībai. Tostarp ne parlaments, ne valdība nav atklāti pilnvarojuši šo ierobežoto cilvēku loku rediģēt un regulēt likumdevēja darbību. Gluži otrādi – gadu gaitā bezmaz kā refrēns skanējuši vārdi: nepietiekama specdienestu parlamentārā kontrole.
Kas mainījies? 2002. gada 17. decembrī Diena rakstīja, ka tai nav izdevies atrast Latvijai līdzīgu sistēmu, kur viens dienests (SAB) «nav pakļauts izpildvarai un kura ikdienas darbību neviens neuzrauga». Kas mainījies? Tolaik par adekvātu izpildvaras un parlamentāro kontroli pār specdienestiem tika uzteikta Vācija. Šodien, salīdzinot abas valstis, mans subjektīvais atzinums ir tāds, ka Latvija laika gaitā pēc būtības vairāk tuvojusies nevis Vācijai, bet Krievijai. Savukārt viens saprātīgs Krievijas analītiķis jau tad, kad Vladimirs Putins kļuva par prezidentu pirmo reizi, saskatīja viņa režīmā «privatizēta čekisma» iezīmes un vēlmi «no bordeļa iebraukt kazarmā». Varbūt Krievijai ir kādas izredzes pārvarēt bardaku ar kazarmu režīmu, bet Latvijai šī recepte, manuprāt, noteikti neder. Taču savdabīgs, neteiksim privatizēts, teiksim partijiskots «čekisms», specdienestu taisīšana par «ordeņiem», kas lēmumus slēpj ne vien tad, ja tie saistīti ar valsts noslēpuma jēgu, bet arī tad, ja tie skar pašu dienestu rīcības pamatojumu, acīmredzot ir te nepieciešami, lai uzturētu specdienestus ne tik daudz kā valsts noslēpuma, cik kā politiskās u. c. ēnu prakses apsargus principā.
Jo, vai tā būtu mūsu ar Juri savulaik pasāktā avantūra, vai šodienas īstenība Latvijā, skaidrs, ka daļa valsts lietu ne tikai tad un tur bija, bet arī te un tagad ir nepieejamas parlamentam, valdībai. Tās ir pieejamas tikai ierobežotam cilvēku lokam. Kāpēc? Kāpēc, piemēram, bija jāslepeno kaut vai Latvijas kuģniecības, Lattelekom, Latvenergo netīrumi (neviens taču līdz šim nav spējis daudzmaz sakarīgi atbildēt, kāpēc attiecīgajām norisēm, darījumiem tika piešķirta tāda kvalifikācija)? Lai netraumētu iespēju šauram lokam no aizkulisēm regulēt Latvijas politiku? Ja tas tā, tad, piemēram, spekulācijas ar Baibas Brokas vai Ingunas Sudrabas pielaidi valsts noslēpumam nenozīmē vis to, ka viņām nevar uzticēt valsts konfidenciālo informāciju, bet gan to, ka šos cilvēkus nav vēlams pietuvināt to «izredzēto» pulciņam, kas nosaka faktisko varas gaitu valstī. Tādēļ pirms vārda «attīrīšana» es specdienestu un šādas politikas sakarā lietotu vārdu «valstiskošana». Jebkurām aizdomām par specdienestu pastāvēšanu kādā «kabatas» sistēmā jātop izslēgtām.