Ne tas, ka Eiropa ir nogurusi omīte, man šķita galvenais pāvesta Franciska Eiropas parlamentā sacītajā, bet gan tas, ka katoļu baznīca ir gatava «iesaistīties jēgpilnā, atklātā un caurskatāmā dialogā ar Eiropas Savienības institūcijām».
Pāvests nevilka «sarkanās līnijas» starp dažādiem pozitīvas «vienotības daudzveidībā» interpretiem. Tomēr – jau pirms runas viņš saņēma daudz svilpienu un spiedzienu. Pat pliki pupi tika izmantoti, lai paustu, ka pāvestam starp politiķiem nav jābūt. Lai arī tieši politikas laukā nevienam nav liegts būt gudrākam par pāvestu, atbildot – kā aizpildīt Rietumus piemeklējušo ideālu vakuumu. Pāvests tālab aicināja sadarboties. Parlaments aplaudēja. Bet ne vairāk.
Jājautā – ja baznīca ir distancēta no valsts, vai tas nozīmē, ka pāvests, mācītājs, tas, kurš kalpo Dievam, nedrīkst būt pilsonis? Tāpat kā kurpnieks vai maiznieks? Viens cilvēks, kura amats paredz dvēseles sakoptību, nedrīkst runāt un vērtēt pasaulīgo kā «parasts cilvēks»? Kāpēc? Tā man šķiet muļķība, kuras dēļ kultūras zaudē karus tieši savas garīgas nesakoptības dēļ. Tāpēc, ka gara vakuumā cilvēka ceļš, nebūt vēl ne uz debesu valstību, bet tik vien kā no esošā uz jābūt, tiek taisīts par veltu un bezjēdzīgu. Lai gan… reiz kādā pareizticīgo portālā lasīju apgalvojumu, ka vienlaikus kalpot Dievam un laicīgai tēvijai nevar. Ja spriest morāles kategorijās, es tam nepiekrītu. Nezinu baznīcas viedokli, bet, manuprāt, pāvests Francisks, sacīdams, ka ganam «jāož pēc savām avīm», ir atbildējis diezgan skaidri. Kā tad viņš odīs pēc savām avīm, ja nepazīs tās to laicīgā liktenī, ja neapjautīs, kā no šo avju priekiem un likstām izlobīt mīlestību? Vai tad tieši atgādinājums par mīlestību nepadara vecum veco Ziemassvētku stāstu katru reizi unikālu un personisku? Jo tad tas nav stāsts tikai par kādu ārā, tālumā un augstumā, tad tas ir stāsts arī par to, kas ir vai varētu būt tevī pašā.
Teic, ka valstu pienākums nav radīt te paradīzi, bet – nepieļaut elli zemes virsū. Un – ne jau noliegdams cilvēcīgo, bet pamanījis «elles pazīmes», Jēkabs savulaik auroja: «…šīs pasaules draudzība ir Dieva ienaidība» (4.,4.)! Ja šīs pasaules draudzības saistviela ir meli, liekulība, tumsonība, nevis patiesība un mīlestība, tad Jēkabam taisnība. Iespējams, Jēkabs redzēja, ka esošais (realitāte) arī viņa laikā tiecas pastāvēt kā vāks pār cilvēka centieniem mīlestības un patiesības dēļ. Matejs konstatē būtībā to pašu bez eksaltācijas un lietišķāk: «Pļaujamā daudz, pļāvēju maz.» (9.,37.) Pāvests Francisks teica, ka jāvieno pļāvēji. Pāvests piedāvāja sadarbību laukā, kur Eiropa cieš kvalitatīvus zaudējumus. Viņš neaicināja Eiroparlamentu domāt dievisķās atklāsmes, bet drīzāk formālās loģikas kategorijās. Viņš ļoti korekti uzsvēra, ka lietās, kuras veicina kontinenta garīgu norietu, partijiska (tostarp – arī tikai klerikāla) attieksme var būt nepietiekams instruments, lai stāvokli labotu. Ir jāsadarbojas.
Taču zem esošā (realitātes) vāka ir silti. Tāpēc, ja nu Kristus pēkšņi dabūtu dubultpilsonību un kļūtu ne vien debesu, bet arī Latvijas valsts pilsonis, tad varbūt kāda Latgales pilsēta viņu ieceltu par savu goda pilsoni, bet viņa izredzes kļūt par šīs pašas pilsētas mēru es apšaubu. Ne tāpēc, ka «labo ir daudz vairāk, bet sliktie labāk organizēti» (Ļ. Tolstojs). Tāpēc, ka arī labajiem zem esošā (realitātes) vāka ir silti. Sev līdzīgo atbalsts tiem svarīgāks un ērtāks nekā aicinājums pastumt vāku nost un pavērties augšup. Turklāt Jēzus vēl pieprasītu, lai arī «svešosavējo» izpratne ir evaņģēliska.
Ar to gribu sacīt, ka baznīca nav sociāls geto. Pilsonim un ticīgajam vienā «es» nav jāpastāv itin kā separāti, un ir aplam tos noskaņot uz konfliktu. Vācu filozofs Jurgens Hābermāss, kurš teicās esam bez reliģiskās dzirdes, reiz rakstīja, ka valsts varas pasaules uzskata neitralitāte, kas garantē līdztiesīgas ētiskas brīvības katram pilsonim, «ir nesavietojama ar sekulārās pasaules uzskata attiecināšanu uz visiem». Pāvests Francisks teica, ka «pienācis laiks strādāt kopā, lai celtu tādu Eiropu, kas balstās nevis uz ekonomiku, bet gan uz cilvēciskās personas svētumu». Jau vairākas Latvijas valdības pēc kārtas apgalvo, ka cilvēks tām pirmajā vietā. Un, ja tas nav samelots unisons, tad ir pieļaujams, ka pati garākā nakts kļūst arī mūsu laicīgo cerību nakts. Priecīgus Ziemassvētkus!