Beigsies vara, beigsies partija

Nevajag domāt, ka vara piešķir politiski vārgiem organismiem kādu īpašu ģenialitāti.a Kā partiju līderi uztur savu partiju, tā, tikuši pie varas, tie izturēsies pret valsti (sabiedrību).

Ja medijos atrodamais citātu kopums ilustrē Vienotības neseno kongresu objektīvi, tad Vienotība ir ļoti vārgs politisks organisms, kuru kopā satur tikai vara (kā mērķis, kā iespēja, kā statusa garants...). Solvitas Āboltiņas tēze: «Kongress ir svētki, nevis vieta, kur mazgāt netīro veļu», manuprāt, sasaucas ar Vienotās Krievijas līdera Borisa Grizlova tēzi: «Parlaments nav vieta diskusijām.» Lai arī tas, vai kongress mazgās veļu vai arī nopietni diskutēs par situāciju partijā, ir pilnībā atkarīgs no partijas vadības un partijas uzturēšanas apstākļiem. Ja partija tikusi uzturēta nevis kā partijas biedru kopums, bet kā pūlis, tad, dabiski, jāgaida veļas mazgāšana. Jo partijas vadībai nav rūpējis organizācijas politiskās kultūras līmenis. Nu, izrādās, ka Vienotības vadība baidās no savas organizācijas, nepārzina tās iekšējos strāvojumus tādā līmenī, lai spētu tos solidarizēt. Tā baidās pat no savām reģionālajām organizācijām, kuru minimālais uzdevums kongresā būtu parādīt, ka partija – tā nav tikai «Rīgas biedru» grupa. Bet acīmredzot Vienotības iekšējie kašķi ir tik aktuāli, tik tuvu virspusei, ka pat kongress jāmanipulē pēc kompartijas saietu parauga. Tikai formāla dienas kārtība, tikai vadāmas reakcijas, tikai «signāls» (trešdaļa A. Judina atbalstītāju), kurš neko nemaina un pagaidām nevienu pārlieku nesatrauc... Tāpēc paša kongresa «signāls» sabiedrībai ir – stagnācija. Neviena garaiņa, kas veicina vārīšanos. Pilnīgi droši var apgalvot, ka tas būs arī Vienotības vadītās koalīcijas stils. Stagnācija.

Turklāt ne kongresa tekstos, ne citās Vienotības izpausmēs nav jūtama vēlēšanās kaut teorētiski sintezēt partijas biedru daudzināto «konservatīvo kodolu» un «liberāli demokrātiskos» noskaņojumus. Tas iztaisa Vienotību par politisku liekuli, kurai konservatīvisms vajadzīgs vēlēšanām, bet liberālisms varai un Eiropai. Iespējams, tāpēc rodas iespaids, ka partija nemaz nevēlas tikt vaļā no tai piemītošā «salašņu sindroma», nevēlas tikt prom no savas sākotnes, kad to sašuva no vairākiem (liberāla, konservatīva, sociāldemokrātiska) ķermeņiem kā Frankenšteinu. Tas, kāpēc šie ķermeņi arvien jūt savstarpēju niezi, kāpēc partijai nepieciešams jauns «salašņu» iesaukums, proti – kāpēc nav veikts pienācīgs partijas darbs, lai pietiktu ar pašas audzētām personībām un nevajadzētu vēlēšanu sarakstus pārbāzt ar to, kas izbiris no ratu pakaļas citiem, būtu iemesls nopietnai diskusijai partijā. Ja tās trūkst, nav brīnums, ka šī nieze izvirst individuālā, nožēlojamā sīkumainībā. Tas vājina partiju, padara intrigu par prioritāru stilu. Turklāt visus Vienotības piekoptos ismus var sabāzt vienā – oportūnisms (attiecinot šo vārdu gan uz partijas politiku, gan pieeju ekonomikai). Izdevīgums – vispirms, sociālais līgums – pēc tam. Tieši tāpēc dikti gribētos, lai Vienotība reiz vīžo kaut cik integrēt savus daudzos principus. Tad varbūt nenāktos pieredzēt, ka liberālisms Vienotības izpildījumā izvaro konservatīvismu. Kas gan cits ir, piemēram, elektrības tirgus brīvlaišana varas izpildījumā? Manā uztverē – cilvēku dzīves izvarošana par labu atsevišķu spēlētāju izdevīgumam. Nevis sociālajam līgumam. Bet, ja, piemēram, vērtē Vienotības vadītās koalīcijas attieksmi pret izglītības, zinātnes un veselības budžetiem laika gaitā, tad kā partijas stila pazīme parādās vēl viens isms – obskurantisms. Spilgts tā apliecinājums – vēlme nomākt diskusiju par taisnīgu skolotāju atalgojumu ar stulbi motivētām, draudošām tērgām par viņu algu publisku izrādīšanu.

Jāsecina, ka Vienotības biedru vairākums veido partijas vadībai parocīgu «purvu». Opozīcija savu burkšķēšanu partijas cienīgā līmenī definēt nespēj. Nevienam no Vienotības iekšējiem strāvojumiem par partijas būtisko kursu, kā liecina kongresa atspulgs medijos, nav ko teikt. Un pat Āboltiņas demonizēšana (taču jau meklējot potenciālu «vainīgo») tikai pastiprina iespaidu, ka Vienotība ir vārgs politisks organisms. Vienotība kā partija (tieši kā partija) daudz dara, lai izsīktu līdz ar Latvijas simtgadi. Ja tā turpināt – beigsies vara, beigsies Vienotība.