Jautājums viens – vai privātā veselības apdrošināšana ir veselības aizsardzības politikas pasākums vai komercdarījums? Pirms vairākiem gadiem ij amatpersonas, ij apdrošinātāji vienā mutē teica, ka, neraugoties uz problēmām, tas tomēr ir veselības aizsardzības politikas elements. Nu tie vienā mutē teic, ka tas bijis komercpakalpojums.
Apdrošinātāji, kas nav nekādi labdari, bet komersanti, kratās no tās vaļā, bet amatpersonas, kam svētās govs vietā privātbiznesa ērtības, nevis tautas veselība, teic, ka tām nav sviru, lai regulētu šī pakalpojuma pievilcību apdrošinātājiem.
Precīzāk, tām nav politiskas gribas, lai gādātu par tiem slāņiem (pensionāriem, studentiem, bezdarbniekiem), kam nav tāda darba devēja, kurš dala polises. Ij amatpersonām, ij apdrošinātājiem cilvēks nav cilvēks, bet ienākumu avots. Turklāt – viņa ienākumu līmenis nekādā mērā netop saistīts ar politikas, tai skaitā – veselības politikas efektivitāti, bet tiek uztverts vienīgi kā paša cilvēka noteikts. Svarīga tiem abiem ir tikai nauda, kas stāv aiz cilvēka un kuras dēļ veselības aizsardzības sistēma iekārtota tā, ka medicīnas iestādes grib dabūt iespējami vairāk pacientu, sniegt tiem vajadzīgus un uztiept liekus pakalpojumus, bet apdrošinātāji grib pretējo, lai pie dakteriem – slimi vai veseli – rēgojas iespējami mazāk ļaužu. Tiem nav laika veselības politikai. Jādomā par naudu.
Nu apdrošinātāji ir priecīgi atkratīties no tā, kas nenes peļņu, bet amatpersonas priecīgas par to, ka viena klapata mazāk. Jo, raugi, ja jau apdrošinātāji saka – nē!, tad mums nav vairs jādomā, kā varētu šai ļaužu grupai zudušo atspaidu kompensēt. Mēs arī sakām – nē! Lai arī, piemēram, 2001. gadā publiski redzamajā speciālistu polemikā par fizisku personu apdrošināšanu, LM (vēlāk VM) tāpat uzskatīja, ka gar brīvprātīgo apdrošināšanu tai nav nekādas daļas, bet apdrošinātāji tāpat teica, ka cilvēki neapdrošina vis veselības risku, bet jau reālu ārstēšanās vajadzību, no abām pusēm tomēr tika minēti vairāki konkrēti pretimnākoši soļi par labu abpusējam kompromisam. Politikas līmenī konstatējot, ka "ir jāpieaug sabiedrības pirktspējai un jānostabilizējas veselības aprūpes sistēmai, lai apdrošināšana mainītos par labu fiziskām personām" (V. Bočkāne). Tā kā šo polemiku nav vīžots padarīt auglīgu, domāju, ka šobrīd amatpersonas uzskata par labāku vienkārši piekāpties kārtējiem riskiem, nevis vadīt tos vēlamā virzienā. Tās apzināti ierobežo medicīnas pakalpojumu pieejamību. Situācijā, kad fizisku personu tiešo maksājumu daļa medicīnai te ir vislielākā, bet nodokļu maksājumu daļa uz vienu iedzīvotāju vismazākā Eiropā.
Savukārt apdrošinātāju attieksme ļauj uzskatīt tos par ekstensīviem menedžeriem, kuriem viņu biznesa vides konteksts nav diez ko rūpējis. Tiem licies pietiekami noēst vien tās ganības, kur zāle izaug pati no sevis. It kā tiem būtu izdevīgi tēzi "veselais maksā par slimo" tulkot "veselais maksā par polisi". Jo tad veselais maksā tikai apdrošinātājam. Proti, kantoriem, kuri joprojām dēvē sevi par apdrošinātājiem, vajadzētu būt ļoti ieinteresētiem, lai risku līmenis sabiedrībā ir iespējami dabisks, nevis perverss. Lai polises saņem pamatā nevis nāves kandidāti, bet veseli ļaudis, kuri apdrošinās nevis tāpēc, ka slimi, bet drošības pēc. Manuprāt, tā būtu apdrošinātājiem normāla biznesa vide. Un cilvēks tiem ir perspektīvs resurss. Bet, ja attieksmē pret cilvēku parādās cinisms, ja tiek cerēts, ka amatpersonas nevis uzlabos vidi, bet, nenovērtējot cilvēku sociālās iespējas, ieviesīs vēl kaut ko "brīvprātīgi obligātu", kas samazinās veselības aprūpes pieejamību, toties garantēs apdrošinātāju komfortu, tad vairs nav runas par risku apdrošināšanu, bet par cilvēku aptīrīšanu.