Varai laiks atskaitīties
Dažas visiem zināmas atgādnes. Pērn 23. novembrī Valsts prezidents Andris Bērziņš nosauca Zolitūdes traģēdiju par milzīga skaita neaizsargātu cilvēku slepkavību. Premjerministrs Valdis Dombrovskis 27. novembrī paziņoja par demisiju. Trīspadsmit bērnu traģēdijā zaudēja vienu no vecākiem. Trīs – abus. Latvija sēroja trīs dienas. Lietuva un Igaunija – pa vienai. Drīz vien pēc traģēdijas tika nodibināta Zolitūdes traģēdijas sabiedriskā izmeklēšanas komisija, kura samērā ātri ar tāmes skandālu un priekšlaicīgām vairāku locekļu demisijām pazuda no skatuves, teiksim, neskaidro mērķu un lielo plānoto izdevumu dēļ. Amatpersonas «neredzēja iespēju» komisiju atjaunot.
Ņemot vērā šo traģēdijas raksturojumu un iepriekšējās komisijas pieredzi, nupat Saeimā dzimušās Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanas komisijas iniciatoriem pirmām kārtām vajadzēja domāt nevis par izkārtni, bet par skaidri definētiem komisijas mērķiem. Lai gan politiķiem tas nav nekas jauns – pucēt savas spalvas uz citu vēsturiskas vai vēl svaigas nelaimes rēķina. Pagaidām, kamēr komisijas mērķi un gada laikā panākamais rezultāts nav nolikti ļaužu priekšā, neredzu iemeslu domāt par šo kārtējo parlamentāro komisiju kaut kā citādi. Lai arī uzskatu, ka šīs komisijas darbs būs vērtīgs, pat ļoti vērtīgs, ja tā tiešām veiks kompleksu, godprātīgu un kvalificētu parlamentārās korupcijas izmeklēšanu Latvijā. Manuprāt, tieši parlamentārā (institucionālā) korupcija bija viens galvenajiem sistēmiska līmeņa cēloņiem, kas pērn izdzēsa tik daudzu cilvēku dzīvības. Tā nebija šausmīga ārkārtas nejaušība, tā bija šausmīga likumsakarība, kuras cēloņi meklējami arī politisko un profesionālo organizāciju kvalitātē un goda prāta trūkumā. Ja komisija to spēs izvērtēt, ja tā turklāt ziņos sabiedrībai par katru traucēkli to darīt – visu cieņu.
Bet – man liekas, ka kopš traģēdijas pagājušais gads ir noteikti jārezumē arī bez visām komisijām. Daudz dziļākā problēmas aptveres līmenī, nekā trešdien preses konferencē sniegtie prokuratūras, kriminālpolicijas, ugunsdzēsēju un pāris ministriju vēstījumi. Arī tāpēc, ka gada laikā, manuprāt, bijis pietiekami iemeslu domāt, ka atbildība par traģēdiju tiek (apzināti?) fragmentēta. Man ir sajūta, ka šā ziloņa izpēte ar mikroskopu varētu tikt uzdota par pietiekamu izpēti. Arī tāpēc nepietiek ar resoru atskaiti valdības mājā. Valsts varai jāatskaitās Latvijas sabiedrībai. Nav svarīgi, vai tas būtu premjerministres ziņojums Saeimai vai kādā citā formā sniegts pilnvērtīgs situācijas un, galvenais, rīcības novērtējums. Un, pateicoties tam, ka no pērn novembra beigās, decembrī un arī vēlāk visdažādāko cilvēku publiski paustajām saprātīgajām un palaikam ļoti asredzīgajām fiksācijām visdažādākajos traģēdiju un tās izcelsmi raksturojošos līmeņos var izveidot kvalificētu varas rīcības scenāriju, cilvēkiem ir iespēja arī novērtēt to, cik godprātīgi un pilnīgi varas pārstāvji raksturo sevi un padarīto.
Protams, vispirms gribētos dzirdēt, ka politika un valsts pārvalde kā tādas tikušas tiktāl sakārtotas, ka vairs nebūs līdzīgu nelaimju cēlonis. Taču ir vēl vismaz vairāki desmiti jautājumu, uz kuriem atsevišķi resori pilnīgas atbildes nespēj dot. Vai celtniecības nozarē ieviesti «augstāki drošības un kvalitātes standarti» un vai tie nozarē kļuvuši par pašsaprotamu ikdienas normu? Cik efektīva ir (būs) valsts dalība būvniecības procesa uzraudzībā? Kādu iemeslu dēļ jaunais Būvniecības likums nav ticis vaļā no vecām kaitēm un apaudzis ar jaunām? Vai ir veiktas pietiekamas operatīvas izmaiņas profesionālās izglītības sistēmā un nodarbinātības politikā, lai varētu teikt, ka darbs celtniecības nozarē domāts speciālistiem? Utt., u. tml.
Zināmā mērā tas, vai šis gads pēc traģēdijas tiks oficiāli vērtēts visas valsts, tās varas rīcības kontekstā un cik jēdzīgi tas tiks vērtēts, liecinās, cik goda satur valdības deklarācijā paustā apņemšanās: «pabeigsim Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanu». Ikvienā šāda mēroga nelaimē ir vainīgie, kurus (varbūt) iesēdinās, un ir vainīgie, kurus neiesēdinās. Tad nu tie otrie vai viņu pēcteči varētu parādīt, vai jēdziens «politiskā atbildība» viņiem ietver arī kādas morāles un stājas pazīmes. Tie varētu skaidri un konkrēti pastāstīt, cik politiski atbildīgi bijuši.